Ventspilszinas.lv

Ventspils ziņas mobilajā tālrunī

Dzeja no Japānas (foto)

Gita Mārtiņsone / 08.09.2010

(Foto: Juris Presņikovs, Fotostudija L&J)

Vakar atklāju Dzejas dienas sev un savai ģimenei. Tā sagadījies, ka katru gadu kopā ar mammu cenšamies apmeklēt kādu no Dzejas dienas pasākumiem. Vakar devāmies uz Ventspils Galveno bibliotēku. Likās tik vilinoši, jo tā bija iespēja tuvumā sajust daļiņu Japānas kultūras... Kaut vai dzejas veidā.

Reklāma

Atzīšos, ka šo pasākumu izvēlējos lielākoties tāpēc, ka esmu kultūras garšu medniece. Vienmēr cenšos iepazīt (kaut nedaudz) visu, kas ir savādāks, citādāk domājošs... Man patīk redzēt kā redz citur, man patīk sajust kā jūt citur... Jāsaka, ka man izdevās. Kad telpā ieradās dzejnieces no Japānas – Mari Konno, Kjong Mi Parka, Joko Danno – telpā ieplūda daļa no citādības. Un mana sajūsma par Mari Konno kimono nebeidza rimties!

Mari Konno klātesošos uzrunāja latviešu valodā – mazliet klusinātā, smalkā balsī, pirms tam paklanoties kā to dara Japānā. Mari dzeja bija īpašā formā – tās nosaukums tanka. Tanka nozīmē, ka tiek ievērots noteikts zilbju un rindu skaits, un tā ir ļoti sena japāņu dzejas forma. Diemžēl tulkojumos šo formu nav iespējams saglabāt un latviešu valodā galvenais uzsvars tiek likts uz vēstījumu nevis formu. Mari tankas lasīja savā valodā – sākumā apmulsu, jo, salīdzinājumā ar latviešu valoda, japāņu valoda liekas diezgan grūti uztverama, bet tad sapratu, ka to var klausīties kā mūziku. Vārdi ritēja noteiktā ritmā un Mari balss joprojām bija klusināta un maiga (gluži kā viņas gaišzilais tērps), un tad es atskārtu, ka aptuveni sāku nojaust emocijas, kuras dzejiece pauž lasot savu dzeju. Tulkojumus lasīja dzejniece Maira Asare. Jāsaka, ka kāri tvēru katru tulkojumu, jo ļoti vēlējos zināt, ko Mari Kanno nule visiem pavēstījusi ar savu dzeju. Biju nedaudz pārstiegta. Sieviete kimono savā dzejā runā par smagām tēmām - par to, kas notiek tagad, par to, cik tālu cilvēks nonācis šajā pasaulē, par nelaimēm, smagumu... Bet tas viss pateikts īpašām metodēm... Vēstījumu caurvij daba... Viss tiek izteikts it kā runājot par dabas elementiem... Kā Mari man atzina, viņu sajūsmina ūdens un sniegs – tas arī vairākkārt dominēja viņas dzejā.

Kjong Mi Parka ir korejiešu izcelsmes dzejniece. Kad viņa sāka lasīt savu dzeju, manī vairs nemājoja tik savāda sajūta, kā pirmoreiz dzirdot japāņu valodu. Jocīgi, cik ātri cilvēks pierod pie svešas valodas skaņām, kau arī to nesaprot! Kjong Mi Parkas pirmais nolasītais dzejolis mani satrieca (pozitīvā nozīmē). Tas bija tik mūsdienīgs un trāpīgs... "Šis dzejolis būs veltījums visas pasaules meitenēm," viņa paziņoja ievadam. Bet dzejolis nebija par skaistām laimīgām princesēm, kā varētu domāt. Tas bija par īstu meiteni – tādu, kāda tā ir tagad, mūsdienās. Savos pierakstos, piefiksēju citātu par to, ka mūsdienās vārds "jaunava" ir svešvārds, tāpēc dzejolī tiek lietots vārds "jauna meitene". Un dzejolī viss bija pateikts tā, kā ir patiesībā: nāk pretī jauna meitene, acis nepaceļ, vakardienas skropstu tuša vēl nenotīrīta, bet no bikšu jostas vietas laukā redzama apakšveļa... "Jā, tā patiešām ir mūsdienu jaunā meitene," nodomāju, "cik trāpīgi!"

Bet tad visi klātesošie kļuva par dzejas eksperimenta novērotājiem. Amerikāņu dzejnieks Džeimss Hopkinss un japāniete Joko Danno savu kopdarbu demostrēja kokles pavadījumā. Man tas likās kaut kas ģeniāls – amerikāņu un japāņu kultūras sajaukums latviešu kokles pavadījumā, turklāt sajūtas saasināja dzejnieka ievadvārdi, ka "īstenībā viens dzejolis ir reizē arī trīs dzejoļi". Kā tas var būt? Fragmenti no Hopkinsa un Danno kopdarba "Snaudošais tīģeris sapņo par Manhetenu" ir kā vārdu spēle. Vīrieša balss un tajā izskanējušie vārdi pret (vai varbūt "un"?!) sievietes balsi un tajā izskanējušiem vārdiem. Lūk, arī atminējums Hopkinsa teiktajam – klausoties abu dzejnieku dzejoļus, varat koncentrēties tikai uz vīrišķo (viens dzejolis), tikai uz sievišķo (otrs dzejolis) vai abus kopā (trešais dzejolis). Katrs izvēlas, kuru no trijiem dzejoļiem viena dzejoļa ietvaros vēlas dzirdēt un saprast. Kad sarunājos ar amerikāņu dzejieku, nenoturējos un pajautāju, vai nebija grūti sastrādāties cilvēkiem, kas nāk no divām dažādām kultūrām. "Sākumā bija diezgan grūti, bet kad ar Joko sākām eksperimentēt ar vārdiem, vairs nebija grūti!" viņš atzina. Tas tikai pierāda, ka radošumam nav barjeru, par ko man nebija šaubu. Īstenībā tieši tādu atbildi no dzejnieka es gaidīju.

Jāsaka, ka no šīs tikšanās ar dzejniekiem biju gaidījusi nedaudz savādākas emocijas. Ieraugot Mari tērpu, likās, ka būs kaut kas ļoti japānisks – laikam jau zemapziņā gaidīju dzejas rindas par ziedošiem ķiršu kokiem. Īstenībā tas tikai pierāda, cik aizpridumaina un klišejiska esmu. Laiks iet un cilvēki runā par to, kas ir šobrīd. Reizēm šie vārdi ir smagnēji, reizēm pateikti tik trāpīgi, ka iesmeldzas sirds... Un par to es saku paldies dzejniekiem – ka ļāva man sajust kaut kripatiņu citādas domāšanas un kultūras.

Dzejas dienas 2010 Ventspils Galvenajā bibliotēkā (Foto: Juris Presņikovs, Fotostudija L&J)

Lejuplādē attēlu savā tālrunī!

Pastāsti citiem:

Viedokļi (2)

  1. Krustmāmiņa / 08.09.2010 10:45

    No Mari Konno izstaroja īpaša japāniecisks šarms - kustībās, valodā - visā! Arī mana meita,pusaudze, par viņu bija sajūsmā.

  2. Treiseris / 08.09.2010 11:22

    Bija labi pavadīts vakars, jā.

Pievienot viedokli