Uz abiem šiem kinodarbiem var attiecināt saukli „katram aktierim pa režisoram, katram režisoram pa aktierim”. „Zaļās zonas” galvenās lomas atveidotājam Metam Deimonam šis ir jau trešais darbiņš pie režisora Pola Grīngrāsa, nemaz nerunājot par Džonija Depa un „Alises” režisora Tima Bērtona noturīgo savienību, kas, ja nemaldos, aizsākās 1990.gadā ar „Edvardu Šķērroci”, un kopš tā laika Depu var uzskatīt bez maz vai par Bērtona „štata darbinieku”.

Filmas “Zaļā zona” darbība risinās Irākā. Meta Deimona (“Borna pārspēks”, “Borna ultimāts”) atveidotais varonis kopā ar savu komandu meklē masu iznīcināšanas ieročus, kas pēc izlūkdienestu rīcībā esošās informācijas atrodas Irākas tuksnesī. Darba procesā viņi atklāj slepenu sazvērestības plānu.

Filma tapusi pēc kāda “The Washington Post” žurnālista novērojumiem Bagdādē 2003.gadā, un, īsumā - tā ir filma par puisi, kas nevēlējās akli klausīt pavēlēm. Kā jau iepriekš minēts, filmas galvenais varonis Rojs Millers un viņa sabiedrotie nodarbojas ar masu iznīcināšanas ieroču meklēšanu – šo kaunpilno procesu, kurš, manuprāt, ļoti precīzi raksturots onlainā skatāmajā1 dokumentālajā filmā „Obamas meli” (The Obama Deception) - filmas sākumā redzams eksprezidents Bušs, kurš, viņa pamuļķīgajai sejai minoties ar kadriem, kuros redzami Irākā bojāgājušie un ievainotie civiliedzīvotāji, apjucis saka: „Kaut kur taču tiem masu iznīcināšanas ieročiem jābūt....”.

Tāpat kā savulaik Vjetnamas karš (“Labrīt Vjetnama!”, “Forests Gamps”, u.c.), šobrīd Irākas karš ir populāra tēma amerikāņu kino (lai atceramies kaut vai šī gada galveno oskaru ieguvēju “Sapieri”).

Filmas galvenā vērtība, manuprāt, ir norāde uz to, ka paralēli militārajām operācijām ASV ierēdņi Irākā veic vēl šādas tādas interesantas “operācijas”. Citādā ziņā – nekādu sensāciju. Kadri, kā jau šī žanra filmām pienākas, pārsvarā ir ņirboši un haotiski. Vienīgi šajā gadījumā tas ir vērtējams ar lielu „plus” zīmi, jo palīdz atainot “karu kā absurdu, kas līdzinās narkotiskam murgam”2.

Starp citu, kā stāsta Vikipēdija3, par Vjetnamas karu amerikāņi uzņēmuši kopumā 108 filmas, kas varētu nozīmēt, ka Irākas kara tematikas ekspluatēšanas ziņā mums vēl daudz kas priekšā.

Pie Tima Bērtona jaunākā darba „Alise Brīnumzemē” sižeta zināmu iemeslu dēļ daudz nekavēšos.

Šis dubultkulta (Bērtons + neaizmirstamās Luisa Kerola grāmatas „Alise Brīnumzemē” un „Alise Aizspogulijā”) kino pāri visam ir brīnišķīgs vizuālais un neierobežotas iztēles baudījums - filma sapņotājiem un stereotipu pretiniekiem.

Parastajam Bērtona aktieru pulkam šeit pievienojusies Anna Heteveja („Reičela precas”, „Valentīna diena”). Tiem, kas redzējuši vienu no iepriekšējiem Bērtona darbiem „Čārlijs un šokolādes fabrika” Džonija Depa atveidotais Cepurnieks zināmas atkārtošanās dēļ var šķist nedaudz garlaicīgs. Toties ļoti spilgta ir Helēna Bonema Kārtere („Svīnijs Tods”, „Lielā zivs” u.c.) ar ievērojamiem personības traucējumiem sirgstošās Sarkanās karalienes lomā (jo īpaši sulīgs ir viņas ik pa brīdim izkliegtais: „Galvu nost!!!”). Kā vēlāk filmā atklājas, Sarkanā karaliene ir „dzīvs” pierādījums tam, ka visas problēmas rodas bērnībā – izrādās vecāki Balto karalieni mīlējuši vairāk nekā viņas sārto māsu.

Runājot par filmas morāli - iedvesmojoša ir Alises izvēle par labu saviem sapņiem atteikties no dzīves, pa kuru mūsu dziesminieka Ainara Mielava vārdiem „kuģot būtu drošāk, bet diezin vai cerīgāk”. Tomēr, kā jau pirmīt norādīts, galvenokārt „Alise Brīnumzemē” ir vizuālās mākslas saldais ēdiens.

Patīkamu skatīšanos!

Pastāsti citiem:

• Twitter