Nākamajā dienā pēc izbalsošanas, stāvot ielas vidū es sapratu, ka tieši tagad man ir iespēja ar Mārtiņu sazināties - redzēt, kāds viņš ir dzīvē. Redzēt, vai viņš ir tāds, kādu mums parāda TV ekrānos: pozitīvi pozitīvs un vienmēr smaidīgs. Kad zvanīju "akadēmietim", nezināju, kāda būs tā personība otrajā klausules galā, jo televizors ir televizors un dzīve ir dzīve...Bet jau pirmais teikums no viņa mutes lika man saprast: "Tas ir savējais!"

Tiekamies teātra namā "Jūras vārti". Mārtiņš atzīstas, ka nedaudz apslimis. Acu skatienu pieasaista viņa košā šalle un lielais pozitīvais smaids! Gluži tāds pats kā TV! Jau pirmajās sekundēs nepiespiestā atmosfērā aizsākas saruna, kas, manuprāt, varētu turpināties un turpināties... Tam ir izskaidrojums – Mārtiņam patīk sarunas. Kā viņš pats atzina - patīk runāt, kaut vai ar svešiniekiem uz ielas.

Jutos pat nedaudz dīvaini, jo iepriekšējā vakarā biju gatavojusies intervijai, cītīgi rakstījusi jautājumus, domājusi, kādas tēmas ar jauno zvaigzni pārrunāt. Jautājumu lapiņu nekavējoties atstāju malā. Tā bija īsta saruna. Tādas neiestudē iepriekš, tās ir patiesas. Kā pats Mārtiņš.

- Nākamajā dienā pēc izbalsošanas, kad iznācu uz ielas, spīdēja saule, bija tik jauks laiks. Tad pēkšņi dzirdu, ka kāds sauc: "Māāāārtiņ!" Pagriezos un skatos, ka tie ir kādi nepazīstami cilvēki, kas skatās šovu un bija mani atpazinuši. Un tā mēs stāvējām un runājām – viņi man stāstīja, kā viņiem patīk šovs un dalībnieki! Tas bija tik forši!

Un to visu viņš stāstīja bez "zvaigžņu slimības" pazīmēm. Nevis no "es esmu slavens un mani uz ielas atpzīst" skatupunkta, bet gan no "cik jauki parunāties ar cilvēkiem par jaukām lietām, vienkārši tāpat" skatupunkta.

Vakardiena (14. aprīlis – aut. piez.) bija vienīgā diena, ko puisis pavadīja mājās kopā ar savu ģimeni Ugālē. Par mājām Mārtiņš sauc vairākas vietas – Ugāli, Rīgu un, kā zināms, "Okartes Akadēmiju". Kaut gan tagad viņš no šova izstājies, sarunas laikā jūtu, ka prātā viņš vēl ir tur – kopā ar šova dalībniekiem.

- Teikšu kā ir. Tie tagad ir mani draugi. Nekā savādāk viņus nevaru nosaukt.

Kad otrdien zvanīju "akadēmietim", sadzirdēju neviltotu prieku par to, ka tikšanās būs Ventspilī:

-Jā, es priecāšos atkal pabūt Ventspilī. Liekas, tik sen nav tur būts. Esmu jau visu tur aizmirsis.

Nedaudz no Ventspils viņam izdosies redzēt – pēc intervijas viņš devās uz jūru, bet tad apciemot "savējos" Ventspils Mūzikas skolā.

Bet tas nav galvenais – galvenais ir tas, ka no rītdienas viss sāksies. "Okartes Akadēmija" ir tikai atspēriens. Jau šodien, kad lasīsiet šo rakstu, Mārtiņa ceļš vedīs atpakaļ uz Rīgu, kur viņš studijā ierakstīs dziesmu - tās vārdu un mūzikas autors ir pats Mārtiņš. Tātad jaunais mūziķis nav tikai balss un prasme spēlēt mūzikas instrumentu - viņš pats rada mūziku, kas šobrīd mūzikas tirgū ir liela priekšrocība. Tieši tāpēc Mārtiņš varētu neatbilst nosaukumam "mirkļa zvaigzne" (tie, kas gaida, ka nu visu pienesīs uz "paplātes ar zelta maliņu" - aut piez.)

Lai vai kā man gribējās runāt par "Okartes Akadēmiju", pāri visam kaut kā dominēja viņa personība, līdz ar to man radās vēlme vairāk runāt par to, kā viņš uztver pasauli, kā dalās ar savu pozitīvo enerģiju (par to jaunais mūziķis var runāt daudz - aut.piez.), kas tā vien laužas laukā (to jau TV skatītāji noteikti būs pamanījuši – aut.piez.).

- Esmu sparatis, ka man vajag sabiedrību. Es vienkārši esmu tāds cilvēks. Kad runāju ar cilvēkiem es atveros, smaidu, dzīvoju. Es otram dodu savu pozitīvo enerģiju, bet viņš man pretī savu. Mēs apmaināmies ar enerģijām un rezultātā abi esam laimīgi.

Jā, viņš daudz piemin smaidīšanu:

- Man patīk smaidīt un, ja redzu, ka cilvēks man smaida pretī, tas taču ir tik forši! Ar smaidu var izdarīt tik daudz!

Kad jautāju par šovu, viņš acīmredzami "aizdegas". Varēja redzēt, ka par šo tēmu varētu stāstīt bezgalīgi.

- Kad iegājām šovā, bija nedaudz bailīgi. Nezinājām kā būs, jo bijām pilnīgi sveši viens otram.

Laika gaitā atklājies, ka katrs dalībnieks ir personība – atšķirīgi cilvēki un katrs ar savu viedokli, tomēr bija vienojošais elements, proti, mūzika. Tieši tas visu paradījis interesantāku. Mārtiņš atklāja, ka visi šova dalībnieki ar sirdi un dvēseli ir iesaistīti mūzikā.

- Neviens nav ieradies, lai tikai "pazīmētos". Katram ir savi konkreti mērķi, un tie ir saistīti ar mūziku! Tieši tāpēc "Okartes Akadēmija" mūs apvienoja.

Izrādās, ka dziedāšana līdz šim nav bijusi Mārtiņa prioritāte, jo viņa kaislība ir ģitāras spēlēšana. Biju pārsteigta uzzināt, ka puisis kādreiz pasniedzis ģitārspēles mācību stundas bērniem. Pēc tā, kā man viņš stāstīja par savām mācību stundām, es sapratu, ka viņš bija atradis īpašu pieeju. Mārtiņš nevis mācīja vienkārši spēlēt, bet gan mācīja mīlēt un gribēt spēlēt šo mūzikas instrumentu.

- Kad pirmoreiz ierados kā skolotājs pie bērniem, uzreiz pateicu, ka nebūs nekādi "jūs"... Tikai "tu"... Un mācīšu nevis kā skolotājs bet kā draugs!

Tātad atpakaļ pie Mārtiņa un dziedāšanas.

Laika gaitā viņš sevī sajutis vēlmi un interesi par to, kā būtu stāvēt lielas auditorijas priekšā un nevis tikai spēlēt instrumentu, bet arī dziedāt. "Okartes Akadēmija" pierādīja, ka viņš to var.

Sarunas gaitā Mārtiņš nebeidz pateikties "Akadēmijas" pedagogiem – pilnīgi visiem, kas iesaistīti viņa un viņa draugu attīstībā. Bet visvairāk apbrīnas tiek veltīts aktrisei Rēzijai Kalniņai.

- Tas, kā viņa ar mani runā. Liekas, ka viņa mani nohipnotizē. Viņa iemācīja, ka dziesmu, ko izpildi, vienmēr jāpadara par savu. Tieši tā! Nevis kopēt kādu mākslinieku, jo tā jau tad ir izlikšanās, bet padarīt to par savu.

Jauniešiem šovā nav brīvā laika – no agra rīta līdz vakaram ir mācības, gatavošanās svētdienas koncertam, horeogrāfijas un citas nodarbības.

- Kā koncertā pasniegt dziesmu mēs domājam paši – pedagogi sniedz padomus, tādējādi varbūt ievirzot mūsu idejas pareizā virzienā. Reizēm nav laika pat dienas vidū atpūsties.

"Akadēmieši" šovā ir pilnībā izolēti no visa un visiem, jo ir tikai paši dalībnieki, kameras un nodarbības. Nav pat interneta, un mobilie telefoni tika atņemti jau pašā šova sākumā. "Ja godīgi, tagad ir mazliet jocīgi dzirdēt, kā skan telefona zvans," viņš atzīst, sadzirdot, kā kāds ļoti uzstājīgi vēlas mani sazvanīt, "Vakar braucot mājās autobusā neaptvēru, kam zvana telefons. Beigās attapos, ka tas taču ir man!"

Vaicāts par to, kam no šova viņš novēl uzvaru, Martiņš atbild, ka visiem. Nē, tas nav tikai tāpēc, ka viņš vēlas būt diplomātisks. Manuprāt, Mārtiņš ir pārāk atvērts un patiess, lai runātu aplinkus. Viņš patiešām novēl uzvaru jebkuram no "akadēmiešiem", kas patlaban atrodas šovā!

Atvadāmies.

"Aiziešu līdz jūrai. Sen neesmu bijis, atzīst jaunais censonis. Atvadoties novēlu izdošanos un, lai tas nemiers, kas viņā kūsāt kūsā neaprimst – tas ir viņa trumpis!

- Nemaz nezinu, kas būs rīt vai parīt, un tas jau ir pats labākais!

Mārtiņu Grunti uz "Okartes Akadēmijas" skatuves vēl redzēsim noslēguma koncertā, bet pēc tam varam gaidīt, kad sāksies "Okartes Akadēmijas" koncerttūre, kuras ietvaros notiks koncerts arī Ventspilī.

Raksta nobeigumā vien vēlos citēt viņa teikto par to, ka dzīve ir skaista:

- Ja no rīta pamosties un ārā, piemēram, ir lietus un viss ir pelēks, tad nav ko skumt, kā to parasti daram. Es tad uzvelku savu silto jaku, pasmaidu un nodomāju: Ir taču lietus! Tas ir tik forši! Un man diena ir izdevusies!

Pastāsti citiem:

• Twitter