Katrs no šiem posmiem atstājis savus nospiedumus mūsu vēsturē, un tas viss jau nekur nepaliek – jūtam to arī mūsdienās, piemēram, valodā. Lai arī kā mēs censtos runāt "tīru" latviešu valodu, dažreiz mūsu vārdu birumā "iesprūk" pa kādam aizguvumam, anglicismam un gadās arī pa kādam lamu vārdam krievu valodā. Šajā rakstā vēlējos dalīties nesenās pārdomās par valodu (precīzāk – svešvalodām – aut. piez.) un to, kā mēs neviļus nonākam situācijās, kuras varētu uzskatīt par valodu diskriminējošām. Paskaidrošu, ka rakstā ietvertais ir tikai mani novērojumi un fakti, ar kuriem esmu saskārusies sava ne visai garā mūža laikā.

Jautāsiet, kā es pēkšņi iedomājos rakstīt par valodām un svešvalodām? Īstenībā šīs pārdomas mani pārņēma kādā pasākumā Ventspils Pārventas bibliotēkā, kur notika grāmatas "Pie mums Ventiņes" (tāmnieku dialektā – aut. piez.) atklāšana. Pārrodoties mājās sāku domāt, cik daudz un dažādos veidos savā mūžā esmu piedzīvojusi ar valodu saistītu diskrimināciju, kaut vai saistībā ar iepriekš minēto ventiņu dialektu (esmu īsta ventspilniece – aut. piez.). Pasākuma diskusiju laikā, kas norisinājās tāmnieku dialektā, sapratu, ka manas aizdomas ir pamatotas - ventiņu dialektā runājošo skaits sarūk, un jaunieši mūsdienās pārsvarā izvairās tajā runāt – visam pāri stāv "literārā latviešu valoda". Viss jau ir pareizi, tikai domāju, kāpēc mēs izvairāmies saglabāt arī nedaudz no savām saknēm? Kāpēc es nevaru runāt ventiņ’ mēlē, kad aizbraucu uz galvaspilsētu? Teorētiski neviens jau neliedz, bet pasmīkņās gan. Kā šodien atceros īslaicīgo pārcelšanos uz Rīgu un savu pirmo darba vietu. Iepazīstoties ar kolēģiem un iesaistoties sarunās, tūlīņ sadzirdēju nedaudz zobgalīgus izsaucienus: "Ooo! Ventiš’ atbraucis! Paskat, kā norij galotnes!" Ja godīgi, biju vīlusies, jo tajā brīdī centos runāt pēc iespējas "pareizāk" un "rīdzinieciskāk". Es jau nepavainojos un arī kolēģu norādījums uz manām ventiņu saknēm visticamāk nebija domāts ļauni, bet nedaudz aizskāra gan.

Bieži vien nācies pārdomāt arī krievu valodas nozīmi manā dzīvē. Uzskatu, ka tā ir vajadzīga un lepojos, ka pārvaldu to patiešām labā līmenī. Dzīvoju pēc principa – jebkura svešvaloda ir ieguvums. Atceros, kā bērnībā rotaļājos smilšukastē ar saviem krievu tautības draugiem un brīvi sarunājos krievu valodā. Tikai tagad, kad esmu jau pieaugusi, apzinos situāciju, ko īsumā varētu raksturot kā "vai nu sāc runāt krieviski un atrodi sev sētā draugus, vai nu paliec viena bez draugiem, jo neviens latviski vienkārši nerunā". Tā kā biju maza, es nejutu diskrimināciju – bijām bērni, gribējām spēlēties un mēģinājām rast kopīgu valodu. Es taču sākumā neko nesapratu, ko man saka, bet bija kas iemāca, turklāt arī no manis mācījās! Tagad izmantoju savas krievu valodas zināšanas gan tulka darbā, gan strādājot plašsaziņas līzdekļos. No tā es secinu, ka konkrētajā piemērā es nevaru teikt, ka tā bija valodas diskriminācija ar mīnusa zīmi, kaut gan pieļauju, ka daudziem tā izlikās. Svarīgi saprast, ka, lai arī kādas valodas esmu apguvusi vai mēģinājusi apgūt, nekas nebūs svētāks par dzimto. Tas nekas, ka manā dzīvē bija posms, kurā vairāk kontaktējos ar krievvalodīgajiem un runāju krievu valodā. Tas mani nemaina, tikai papildina.

Vēl nesen atskārtu, ka mūsdienās daudzi jaunieši nemaz neprot krievu valodu. Sākotnēji par to jutos šokēta un neizpratnē. Kā tā var būt? Tagad krievu valodas vietā ir citas – angļu, franču, vācu... Un tas ir loģiski. Tā kā esam Eiropas Savienībā un mūsu ikdienā ienāk arvien vairāk citu tautību pāstāvji, kas neprot (vai prot slikti) latviešu valodu, daudzi no mums bieži vien nonāk līdzīgā situācijā kā es bērnībā, proti, "runā ar mani angļu (franču, vācu u.c.) valodā, vai arī mums neizdosies saprasties". Tā pati situācija tikai "citā iesaiņojumā", vai ne tā?! Pēc pāris gadiem visu šo valodu vietā, iespējams, stāsies ķīniešu un iepriekš minētajām nebūs vairs tik liela nozīme (piedodiet manu domu lidojumu).

Viens gan man ir skaidrs. Ja esi kādas valsts pilsonis, tad tev jāciena un jārunā tās valodā. Atzīšos, ka reizēm citvalodīgiem ļauju runāt viņu dzimtajās valodās. Pirms sākat mani bārt un lamāt, es paskaidrošu. Ja pie manis atnāk citas tautības cilvēks un sāk sarunu latviešu valodā, kaut arī tā ir kļūdaina, bet cilvēks acīmredzami cīnās un mēģina, es bieži vien saku: "Vari runāt savā valodā!" Es respektēju to, ka viņš respektē manu dzimto valodu un cenšas tajā runāt. Savukārt, ja pie manis pienāk kāds vai kāda, kas neciena manu valodu un sāk runāt savā mēlē (kaut skaitās mūsu valsts pilsonis vai arī sev vien zināmu principu vadīts negrib runāt latviešu valodā), es varu tieši viņam/viņai pateikt, ko par to domāju, un paziņoju, ka turpmākā saziņa notiks tikai latviešu valodā. Ar šo piemēru es nevēlējos teikt, ka tā visiem tagad jārīkojas. Vēlējos tikai norādīt, ka ir situācijas, kurās varam būt nedaudz lojālāki pret citā valodā runājošiem cilvēkiem.

Starp citu, mana darba vide arī ir divvalodīga, un mēs ļoti labi sadzīvojam. Protams, ļoti daudz ir atkarīgs no situācijas un pesonībām. Teikšu tikai vienu – man nav grūti palīdzēt iemācīties latviešu valodu, ja jūtu, ka otrs to vēlas, un es noteikti izmantošu iespēju no citvalodīga kolēģa iemācīties un pilnveidot svešvalodu. Visam jābūt līdzsvarā, tomēr, varbūt atkārtošos, īstam latvietim jāatceras, ka visam pāri ir tikai un vienīgi latviešu valoda!

Pastāsti citiem:

• Twitter