Ventspilszinas.lv

Ventspils ziņas mobilajā tālrunī

Nāk rudentiņis, būs barga ziema...

Gita Mārtiņsone / 07.09.2010

(Foto: unhappened bailarina)

Piektdiena.

Neviļus pieķēru sevi dungojam šo veco dziesmu. Iespējams pie tā vainojams skats aiz mana loga. Pēdējās nedēļas laikā tas kļuvis nedaudz savādāks – tajā arvien vairāk sāk dominēt pelēkās un brūnās krāsas. Tās nav varavīksnes krāsas, bet varavīksni ik pa laikam var manīt rotājam debess malu. Bet iespējams dziesmu atcerējos tāpēc, ka šodien tā pa īstam sajutu rudens garšu un smaržu. Rudens klātbūtni nevar nepamanīt. Ome un opis šodien ieradās no meža, piepildot istabu ar rūgtenu mitra mežā aromātu. Rokā – spainis ar brūklenēm un grozs ar sēnēm. Prātā jau uzburu ainu, kā drēgnā ziemas vakarā mielojos ar kartupeļu pankūkām un brūkleņu ievārījumu... Bet šovakar mani vēderprieki bija ar sēņu garšu. Uz stundiņu atļauju sev palaiskoties – kā tāds paēdis runcis atlaižos dīvānā, bet pirms tam iededzu svecīti. Šim rituālam ir simboliska nozīme: pirmkārt, tiek aizsākta sveču degšanas tradīcija, kas manās mājās ienāk katru gadu līdz ar tumšā laika iestāšanos, otrkārt, svecīte un gaisma nozīmē, ka tomēr ticu - maizais degošais brīnums kaut nedaudz ik vakaru mājā ienesīs mazliet vairāk gaismas un kompensēs saules siltuma trūkumu. Nedaudz skumjas rindiņas veltītas rudens sākumam, jūs teiksiet... Bet atvadas no vasaras man vienmēr bijušas tādas... Bet tomēr es ceru, ka "nāks rudens apgleznot Latviju", un krāsas būs tik košas, ka aizgaiņās melanholiskās domas un būs iespējams nesajust uz savas ādas drēgnos vējus, kā arī aizmirst salauztos lietussargus.

Rudens ir ne tikai meža velšu laiks, tas ir arī ražas laiks. Kaut gan mūsdienās jau ražu vairāk "ievācam" nevis dārzā, bet gan vietās ar nosaukumu "veikals", "lielveikals" un "hipermārkets". Tas jau nekas, laiki mainās un arī paradumi un dzīvesveids mainās. Tikai žēl, ka tas padara mūs arvien atkarīgākus no naudas... Jo reti kam tagad mājās ir pašu stādīts, audzēts... Tieši tāpēc sirds sažņaudzas dzirdot pa TV ziņu, ka jau drīzumā par pirmās vajadzības precēm maksāsim par trešdaļu vairāk. Negribas, lai maizīte kļutu par kaut ko tādu, ko nevaram atļauties. Nāk prātā, kā omīte ap rudens laika sākumu vienmēr norāda uz savu laisko kaķeni, kura manāmi sāk apvelties un saka: "Redz kā sāk krāt taukus ziemai!" Kā tad mēs to izdarīsim? Pārāk bieži un pārāk krasas mums tās izmaiņas visapkārt... Pielieku punktu un palūkojos atkal pa logu, kur stiprs un izturīgs vēl joprojām stāv, manuprāt, jau sirmgalvis kastaņkoks. Viņu neskar neviena vētra un lietus netraucē. Izturīgs. Arī mēs varam tāpat.

Nopūšos.

Jābeidz laiskoties, jo pārlieku liels laiskums var pārvērsties slinkumā. Pabeidzu pēdējos darbus un izslēdzu TV, kur pārāk daudz stāsta par sliktajiem notikumiem pasaulē un rāda kino ar agresīviem cilvēkiem. Mazliet omes zāļu tējas un svecīte jau arī sāk dzist. Tik labi nāk miegs, kad aiz loga lietus...

Bet tagad pārceļamies uz svētdienas vakaru. Citas nosakaņas.

Kavējos atmiņās par sestdienu. Tā iekrāsoja manu nedēļas nogali visās spilgtākajās krāsās. Man bija tas gods pabūt kādās kāzās. Jāatzīst, ka manā ģimenes, paziņu un draugu lokā tā nav bieža parādība, tāpēc tvēru šos kāzu mirkļus kā visgardāko desertu dārgā restorānā. Ziniet, pat aizmirsās rudens melanholija... Un pat drēgnais gaiss nevarēja neko izjaukt, jo visapkārt bija siltums... No jaunās sievas un vīra. Tika iedegts jauns ģimenes pavards. Esmu droša, ka to viemēr sildīs mīlestības neizzūdošā uguns. Un, skatoties uz Madaru un Jāni (jaunā ģimene – aut. piez) un izjūtot kāzu svinēšanas garšu, es atcerējos par mīlestība spēku – pret māti, tēvu, brāli, māsu, vīru, draugu vai paziņu... Es klusībā jaunajai ģimenei novēlēju, lai turpmākajā kopdzīvē netrūkst siltuma, ko sniedz mīlestība. Vēl jo vairāk, lai siltuma ir tik daudz, ka pietiek arī apkārtējiem cilvēkiem. Tas taču mums visiem ir vajadzīgs!

Pirmdiena.

...iesākas kā Laura Reinika dziesmas vārdi: "Dienas kā dienas, tik elpas nepietiek..." Prieks vismaz, ka nelīst. Bet ko nu par ikdienišķo... "Kā jūties? Šodien tev taču svētku diena," no rīta zvanu un vaicāju Tīnai. Viņa nočukst, ka uztraucas. Jā, tāda nu ir mūsu Tīna – maiga būtne. Reizēm man liekas, ka šai skarbajai pasaulei viņa ir pārāk laba, pārāk ēteriska – kaut kur augstu virs mums, savos domu plašumos. Dzirdot viņas klusināto balsi vienmēr gribas viņu pasargāt – jo tādas dvēselītes ir retums... Bet aiz šīs maigās būtnes slēpjas stiprs un nesalaužams cilvēks, mērķtiecīga un dzīvi mīloša sieviete. Izdzīvotāja un stiprs raksturs. Lūk, tas ir cilvēks, kuru pēdējās nedēļās apbrīnoju. Bet jums iesaku doties uz Pārventas bibliotēku aplūkot Tīnas fotoizstādi "Mana pilsēta". Neko piebilst – fotogrāfijas pašas visu pateiks jums priekšā!

Lai netrūkst jums mīlestības siltuma jaunajā nedēļā!

Pastāsti citiem:

Viedokļi (0)

Pievienot viedokli