Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Mājas paliek mājas (Magdeburgas piezīmes). Noslēgums.

Gita Mārtiņsone / 18.04.2010

(Foto: Personīgais arhīvs)

15. mar 15:03

Déjà vu

Smags rīts. Paloma vakar Facebookā rakstīja: “I feel totally lost!” Man šī frāze visu laiku skan galvā...Jā, daudziem tagad ir tā. Skatījos bildes un atcerējos daudzus mirkļus, kas pa šo laiku jau bija paspējuši “paslēpties” atmiņu kaktiņā... Tik smieklīgi atkal redzēt Gijoma smaidīgo seju, Etjena (Čārlija-Kažas) saulesbriļļoto seju, Kristinas patīkamo smaidu, fenomenālo foto ar Palomas acīm, nopietno Beatriz (jeb Bea), vienmēr uzticamo Ines un kur tad nu bez Ignatio - mūsu spāņu „Načo, Načo men!” (šo dziesmiņu veltījām tieši viņam!)

Un mana sarkano vējjaku komanda-Ivita (ko spāniski izrunā kā Ibita), Evija (ko paspēju jau nodēvēt par taureņmeteni, jo viņa kolekcionē taureņus!) un Signe (viņai gan vējjaka bija violetā tonī!)! Signe vispār malacis - spēja mani paciest kā savu istabas biedreni! Kopā „gāzti” daudzi podi! ;)

Šorīt pirms atvēru acis vēl cerēju, ka atgriešanos Latvijā tikai nosapņoju...Ka tas, ko ieraudzīšu būs dzeltenie aizkari, brūnais skapītis un glezna ar smaidošu vardi, kurai pievienots uzraksts: „Lach Doh Mal!”

Nē, esmu tepat...Pirmā darba diena. Maza sentimentāla asariņa, nopurinos un prom! Un, ziniet ko? Mans darbiņš man vislabākais-tik jauki bija satikt savus kolēģīšus...Tā sapriecājos!!! Aizgūtnēm stāstīju par saviem piedzīvojumiem, tikai pēc mirkļa attopoties, ka īstenībā daudz ko esmu izstāstījusi, tomēr daudzas lietas tik un tā vēl neesmu paspējusi pastāstīt.

Un tad tā saulīte, kas šodien mūs sildīja! Ja nebūtu sniega kupenu, tad būtu gluži kā pirmajā Magdeburgas nedēļā...Pavasarīgi...Un man bija acumirklīgs DejaVu.

Domāju, ka IP Magdeburg turēsies kopā vēl ilgi-vismaz garīgi!

---

24. mar 16:36

Fin

Pa pelēkām kāpnēm...Viens solis, divi soļi....Kā agrāk līdz ceturtajam stāvam. Kaimiņš atkal pīpējis kāpņu telpā...Jā...Siguldas ielas smarža.

Cik neticami ātri viss pa vecam. Cik neticami lēni mans prāts pieņem atpakaļ visu no "kā agrāk" skatupunkta.

Tikai viena diena saules - žēl, ka tik maz... Lietus un pelēcība māc manu ikdienu. Būtu gaišāk, būtu vieglāk...

Ieguvums? Hmmm...Laikam es pamazām kļūstu par mazāk haotisku – līdz ar to par mazliet stabilāku. Tagad man ir skaidrāki mērķi, domas, prioritātes. Jā, tagad apsēžos pie datora ar vēlmi strādāt...Atdoties un ierakties pa īstam...To es redzēju TUR...Kā cilvēki zina, ko vēlas, kā cilvēki dara ar mērķi sasniegt...Tad un tur, viņu vidū diezgan ilgi es jutos kā klīstošais holandietis, kam viss ielikts rokās, tikai nav ne jausmas, kā to izmantot savā labā un pats galvenais: vai vispār es to vēlos?

Jocīgi, bet šie cilvēki, laiks un notikumi (kas nu jau liekas kā labi nosapņots sapnis vai sirreāla filma) mani sapurināja. Kā teātrī visu redzēju no malas un izlaidu caur sevi...Savu pasauli...Sapratu, ka arī man taču viss ir un ka arī man taču kādreiz bija mērķi...Kur tie palika? Kaut kur pati „noraku”. Bet nu...atkal izraku! Kā gribas TIK DAUDZ no tā, kas man uz laiku bija ietīts vienaldzības konfekšu papīrā...

Manās rokās ir viss un es šobrīd jūtos apņēmības pilna. Esmu kā no jauna atdzīvojusies.

Cik maz vajag, lai nonāktu pie vērtīgiem secinājumiem...It kā jau neviens neko man neteica...Es pati...Redzēju...

----

Mazie zaļie busiņi, mazas pelēkas ieliņas. Bezpavasara sajūta. Esmu mājās.

Daži notikumi aizmirsušies, bet mēģinu atrast vecās sliedes...Lai braukātu pa mājas stacijām. Tur, kur latviešu mēlē pasažieri dzīvojas...

Un man ir taustiņi, kas palīdz ieklabināt zīmītes un vēstis no Ventspils. Un man ir acis, kas lasa ziņas no turienes, turienes un turienes. Un man ir labi.

Mājas paliek mājas.

Pastāsti citiem:

Viedokļi (0)

Pievienot viedokli