Ventspilszinas.lv

Ventspils ziņas mobilajā tālrunī

Brīži pārdomām

Gita Mārtiņsone / 05.04.2010

Atzīšos, ka gadījās šodien būt vairāk mājās. Lieldienas katru gadu tiek pavadītas kopā ar mammu un vecvecākiem. Diena nebija saulaina, kā pavasarī pienākas... Vieglprātīgā cerība, ka laukā gaiss tomēr ir ieguvis kaut nelielu pavasara siltumiņu, lika man atstāt mājās cepuri... Nosalušās ausis bija zīme, ka nav kur steigties, jo pavasaris arī tā pa īstam nesteidzas.

Reklāma

Bet pats galvenais, ko šodien ieguvu, bija vairākas atklāsmes jeb kā es to saucu – zibšņi. Kas ir zibšņi? Tas ir tā, ka ikdienas notikumos iezīmējas kāds parasti nepamanīts teikums, kustība, notikums, vārds, cilvēks... Un es pēc tam vienkārši ieslēdzos savā pasaulē un savās domās. Bieži vien mani zibšņi beidzas ar dzeju vai prozu, ja pa rokai gadās papīrs un rakstāmais, vai arī esmu pie sava datora.

Bet nu par tēmu. Lieldienas.

Šodien, sēžot pie omītes svētku galda, aizdomājos par saviem draugiem un tuvajiem. Nez, kā viņi svin? Kāds varbūt tieši tāpat kā es sēž pie svētku galda un grimst ģimeniskā labsajūtā, kāds varbūt vēl guļ, bet cits nemaz neuzskata šo dienu par tik nozīmīgu, cik tā ir man. Nezinu un labāk arī nezināt. Manā telefonā ienāk pāris īsziņas un es priecājos, ka cilvēki sūta viens otram labus vārdus. Mikroautobusā šī sajūta man atkārtojās. Kāda kundzīte (acīmredzot braucot mājās no baznīcas) saņēma zvanu. Sapratu, ka tuvs cilvēks, kas zvana no ārvalstīm. Lai vai kā, sarunu neklausījos, bet nevarēju vien beigt jūsmot par faktu, ka tie, kas ir īstie un tuvie pat no tālām zemēm pazvanīs lai pateiktu šos divus vārdus: "Priecīgas Lieldienas!"

Šodien bieži vien pieķēru sevi domājam dažādas interesantas domas. Nedaudz jocīgi mājās kaut uz stundiņu justies mierā un nedarīt neko. Aiz neko ieslēdzu TV, kur gāja kāds Latvijā populārs šovs, kam līdz šim pārāk cītīgi nesekoju līdzi. Tajā daudz tika runāts par akciju, kuras laikā tika ziedots ģimenēm, kas cietušas no krīzes, proti, par saziedoto naudu ģimenes saņem iztikas minimuma paku ar ēdienu. Es klausījos šo ģimeņu stāstus – kāda māte nespēj atrast darbu, bet bērnam nav ko ēst... Viņa sev uzdod jautājumu, vai ir laba māte, ka nevar pabarot savu bērnu... Un vēl citi šādi stāsti...

Man palika kauns. Par sevi. Par tiem labumiem, ko šodien ēdu, par to, kā reizēm izturos pret ēdienu, kad saku, ka ledusskapis tukšs, kaut gan īstenībā tajā ir daudzas ēdamas lietas, par to, ka ir cilvēki mums blakus, kam tik ļoti grib ēst, ka būtu gatavi sakaltušu maizes riecienu apēst... Par to, ka ir tādas mammas un tēti, kam saviem bērniem jāsaka, ka visu nevar šodien apēst, jo jāpataupa rītdienai... Par to visu... Un tad es atcerējos kādu mazu meitenīti gaišām biželēm, kas nemaz nesaprata to, kas notiek viņai apkārt. Zināja tik, ka dzīve skaista un ka riezi mēnesī ir tāda diena, kad var atļauties nopirkt kaut ko garšīgu... Jā, cik garšīgs tad likās kausētais siers uz maizītes, cik salda bija magoņbulciņa... Un viņai bija pati labākā mamma pasaulē, kas neļāva sajust, ka trūkst... Kaut gan patiesība nebija tik gaiša. Tagad viņa ir liela un padomā pirms dara. Un šodiena viņai bija atgādinājums, ka jāsaka paldies... Mammai, kas mīl un ir blakus, kā arī dzīvei, kas nobrāž ceļus un liek padomāt vispirms par citiem un tikai pēc tam par sevi.

Bet galu galā, Lieldienas ir prieka svētki. Te nu nonāku pie mana trešā zibšņa, kas man lika saprast – lai kā arī būtu, jebkurā situācijā ir iespējams rast mazu prieciņu. Pat ja nokrīti uz asfalta un sasit elkoni, pozitīvais ir tas, ka neesi guvis smagākus sasitumus, kā arī mācība – vairāk jāskatās zem kājām. Ja turpinu šo domu, tad jebkurā brīdī garāmgājējs vari būt tieši TU un tieši TU vari palīdzēt piecelties un iedot plāksteri svešinieka vai drauga nobrāztajam elkonim.

Lai jums jaukas Otrās Lieldienas!

Pavasari sirdī vēlot,
Galvenā redaktore

Pastāsti citiem:

Viedokļi (3)

  1. vija / 05.04.2010 13:02

    Emocionāls rakstiņš, darīsim labus darbus :)

  2. Jānis / 05.04.2010 18:11

    Mani pa laikam piemeklē līdzīgas pārdomas. Gita, tev ar' priecīgas!

  3. Gita / 05.04.2010 23:51

    Paldies, Vija un Jāni! :)

Pievienot viedokli