SMS: "Man te ir neizsakāmi labi!" (3.dienasgrāmata) (foto)

Gita Mārtiņsone / 29.03.2010

Nu jau nedēļa pagājusi, kopš esmu atgriezusies. Sajuta tāda, ka esmu aplieta ar aukstu ūdeni. Daudz darāmā. Bet pa mazu sirds spraudziņu vēl visu atceros kā šodien.

Reklāma

Gandrīz ikvakara sarakste ar "ģimeni" ir kā ilgi gaidīts notikums manā ikdienā. Tieši pirms gulētiešanas. Mana šupuļdziesma? Piedāvāju trešo dienasgrāmatu. Tapusi kādā no Magdeburgas naktīm, īsi pirms iemigšanas.

2010. gada 7. marts.

"Kāpēc man jāceļas tik agri?" pukojos sestdienas rītā...Bet tad atceros, ka šodien taču oficiālā brīvdiena un mums visiem ir iespēja doties ekskursijā uz pilsētiņu ar nosaukumu Quadlinburg. Protams, ka jāizmanto iespēja doties arī ārpus Magdeburgas. Viens, divi, trīs un Žita (kā mani sauc francūži) ir jau ārā no gultas! Negribēšanu celties papildina vakardienas naksnīgais gājiens uz pasākumu, kas beidzās ar to, ka pa ceļam uz kojām apsnigām kā sniegavīri! Bet par to vēlāk...

Pie brokastu galda neesam vairs tikai latvietes... tagad jau pieaicinām arī citus, kas tikpat agri piecēlušies...Francūži noteikti nebūs pirmie un tas nevienu nepārsteidz!

Spāņu skanīgās balsis šorīt nedzirdam, jo viņi paši devušies apskatīt Hannoveri. Vakarā vēlu būs "mājās"....Būs jānopratina, kā tad viņiem tur gājis un ko redzējuši!

Dodamies uz vilciena staciju.

---

Bet vakar...

Vakar piedzīvojām sniega puteni... Jā, tieši tad, kad pametām mūsu iecienīto pasēdēšanas vietu "Red Stern", sāka snigt... īstenībā to jau varētu nodēvēt par puteni... Mēs- latvietes kaut ko visu laiku murminājām zem deguna... Sak’: "Te nu bija pavasaris! Viena nedēļa un jau snieg!" Man jau radās ģeniālā ideja, ka sniegs mums vienkārši seko jeb "latvieši nāk ar sniegu"! Bet, lai arī cik neapmierinātas mēs nebūtu... Fakts paliek fakts – kojas bija vēl tālu, tramvajs pārāk ilgi jāgaida, sniega putenis pieņēmās spēkā... Bija jāiet! Bet ziniet ko? Pa ceļam tas sniegs vairs nekaitināja tik ļoti, kā sākumā... Christina no Spānijas tik sirsnīgi jūsmoja par balto brīnumu, ka arī man palika silti ap sirsniņu. "Pirmoreiz mūžā redzu TIK DAUDZ SNIEGA!" viņa iesaucās. Un acīs mirdzēja bērnišķīgs prieks! Un francūži – tie kā bērni metās pikoties un lēkāt pa sniega kupenām! Puiši tik ļoti sajūsminājās, ka metās kupenās taisīt sniega eņģelīšus... Un ne jau šādus-tādus... Viņi NOVILKA vējjakas un džemperus un atkailinātu ķermeņa augšdaļu metās sniegā!!!! TRAKIE! Jāsaka, ka veselība viņiem no dzelzs... Pat iesnas neviens pēc tam nesaķēra!

Pa ceļam uz kojām bijām apsniguši ar sniega kārtu... Anna izskatījās kā sniegavīrs, bet smaidīja. Un auksti nebija... Kad palika vēsi – mēs ar Ivitu nolēmām rīkoties kā īsti latvieši dara, kad jāmēro tāls ceļš... Likām lietā dziedāšanu! Un skats bija jocīgs – spāņi, kas it kā ir skaļāki un dziedošāki (vismaz pēc teorijas tā vajadzētu būt), klusēdami brida pa sniegu un klausījās, kā latvietes "uzstājas" ar mums labi zināmām dziesmām... "Es nenācu šai vietā savu miegu izgulēti..." "Bēdu manu lielu bēdu"... Uz ziniet? Ceļš patiešām kļuva īsāks! Drīz jau bijām klāt... Tik patīkami atvērt koju durvis un sajust siltumu! Saguruši, bet laimīgi... Arī es... neskatoties uz to, ka sniegs... Neskatoties uz to, ka nav daudz atlicis līdz rītam...

---

Tātad, kur es paliku? Ā, vilciena stacija...

Šodien auksts, sniegs pēc lielās nakts putināšanas izveidojis mazas kupenas uz kājāmgājēju celiņiem... Man jau pirmā doma: "Hmmm.... Kad mums Ventspilī negaidīti uzsnieg sniegs, tad jau ap kādiem pieciem no rīta dzirdu, kā sētā darbojas sētnieks." Te neko tādu nemanīju, bet nav jau tādas kupenas, ka nevarētu izbrist!" Nedaudz uztraucos vai nebūs auksti... Bet ātri vien šī doma izgaist no galvas... Franči atkal pikojas un neviļus nākas iesaistīties šajā sniega kaujā!

Vilciens. Laikam divas stundas ceļā... Vakarnakts sniega bridēji izmanto laiku, lai nosnaustos... Bet mēs ar Christinu klausāmies mūziku no mana pleijera un apbrīnojam skatu, kas paveras no vilciena loga... Etjens apsēžas pie mums... "Look! (Skat! – tulk.)" es iesaucos... Klajš, balti apsnidzis lauks... Pašā vidū stirnu ģimene! Tik jauki... Smaidu...

Esam klāt. Pirmais, kas pievērš uzmanību – maza būdiņa ar uzrakstu Quadlinburg! Man jau patīk. Visam tāda senatnes piegarša! Mūs sagaida gids, kurš stāstīs visu franču valodā. Būs jāiespringst, bet tas nekas, ja visu nesapratīšu... Skaistas lietas ne vienmēr vajag skaidrot – tās vienkārši jāredz un jājūt ar sirsniņu. Galu galā, var jau pajautāt neskaidros vārdus mūsu jaukajai profesorei Astrai Skrābanei vai arī manām kolēģītēm! Ir tik grūtu uz papīra aprakstīt to, ko redzēju šajā pilsētā... Tāda senatnes garša un tik cēlas mazas baznīciņas... Labi, ka ir fotoaparāts – vismaz nav jākomentē. Kas apskatīs bildes, redzēs, cik maza un skaista...

Stunda ekskursijas... Deguni nosaluši, kājas slapjas... Saulīte gan parādījās, bet aukstais vējš visu sabojā... Pie sevis nosaucu šo vēju par "to, kas Ventspilī vienmēr skrāpē seju"! Smieklīgi skatīties, kā spāņi un franči lēkā no viena saules apspīdēta zemes pleķīša uz otru... ēnā nemaz nevarot izturēt! "Te tev nu bija, Christina, lieliskais sniegs!" nosmejos, kad viņa meklē kārtējo iespēju stāvēt un klausīties gidu kādā saules apspīdētā kaktiņā...

Kā es smējos, kad viens no frančiem man jautā: "Vai tad jums arī ir tik auksts? Kāpēc, piemēram, tu esi tik ļoti nosalusi?" Sākumā nesapratu, bet tad man paskaidroja... Izrādās, ka tādiem kā mums (latviešiem), kas nāk no valsts, kur tik bieži ir auksts un kur ir bargas ziemas nevajadzētu būt tik nosalīgiem... Tā teikt, mums jau jābūt rūdītiem! Kā es smējos! Atbildēju, ka esam izņēmumi! Par to neviens nebrīnījās, jo jau pirmajā nedēļā Ignatio man paziņoja, ka neesmu tipiska latviete (vismaz neatbilstu vispārpieņemtajiem priekšstatiem par vēsajām ziemeļu tautām) – es esot pārāk karstasinīga un spēju "turēt līdzi" spāņiem! Laikam tas jāsaprot kā kompliments!

Tāds prieks sadzirdēt, ka mums dotas 15 minūtes, lai kaut kur sasildītos... Kājas jau vairs nejūtu-tās ir slapjas un nosalušas, bet neesmu vienīgā. Pats jocīgākais – parasti šādās situācijās es kļūstu par egoisti un pukstu un vaidu, ka man auksti un slapji... Bet šeit... Man vienalga, jo es baudu mirkli un sajūtas... Tādas sajūtas, kas ņem virsroku pār aukstuma un slapjuma sajūtām!

Iemūkam tuvējā kafejnīciņā – maza un veclaicīga ēka. Mazliet jokaini – kafejnīcā sanākuši vien pavecāki ļaudis... Visi noskatās uz mums, bet mēs iekārtojamies ērtā dīvāniņā, pasūtam kapučīno un attinam līdzpaņemtās siermaizītes. Karsts kapučīno! Nezinu, vai tas bija tikai tajā brīdī, bet man likās, ka dzeru pašu gardāko kapučīno pasaulē... Tik siltu, saldu un tieši laikā... Kad iznācām no kafejnīcas, ievērojām jauku skatu. Kafejnīcā jau tagad (sasnigušajā un vēsajā laikā) bija iznesti laukā galdiņi un krēsli. Uz katra galda pa puķupodiņam ar pavasara vēstnešiem – dzeltenām narcisītēm... Un kādi pieci sirmgalvji, ietinušies spilgti zaļos pledos, pagriezuši seju pret "saulīti ar zobiņiem" nesteidzīgi bauda laiku... Kā tas rit un vienkārši IR tagad un šeit... Jā...

Ekskursija turpinājās. Vēl joprojām kājas slapjas, bet no sejām smaidi nezūd ne mirkli. Jūsmojam. Par visu – seno namu vēsturisko strāvojumu, mazajām ieliņām, senatnīgajiem skatiem, baznīcām un gleznainajām ainavām...

Bet nu mājās. Jā, pēc nedēļas Magdeburgu, it īpaši, kojas, gribas saukt par mājām. Kopā ar Christinu, Etjenu un Gijomu ejam uz vilciena staciju. Kaut kā sanāca pašķirties no bara. Galvenais, ka mērķis viens un visi tiekamies stacijā. Tik jokaini, ka esmu vienīgā latviete, turklāt pārējie mani pastaigas biedri runā ne visai labā angļu valodā. Izmisums? Nē, tas jau tas pats labākais, jo katrs no mums spiests (labā nozīmē) izmēģināt savus spēkus valodā, ko ne tik labi pārvalda! Kā es sajūsminos par šo kultūras kokteili!

Vilcienā brauciens uz mājām paiet nemanot. Bet nogurums gan manāms... Mani ceļa biedri uz staciju vēl joprojām ir manā tuvumā un valodas barjera pazudusi. Esam saraduši. Brīžiem skatiens sastingst sniegotajās ainavās pa vilciena logu, brīžiem sejās atplaukst smaidos, jo kāds pastāstījis kādu labu atgadījumu... Etjens fotografē... Eric Clapton "Tears in heaven" un Lenny Kravitz "Are You Gonna Go My Way" manā pleijerī...

Esam MĀJĀS.

Iekrītu gultā. Iekrītu divu stundu dziļā miegā. Vakariņās atkal satikšu visus. Jāplāno vakars.

---

Šovakar bijām uz salsas klubu. Esmu pārsteigta, ka te tādi ir, jo pārsvarā viss te ir roka stilā... Izdejojāmies kā traki, tikai žēl Gijoma, kurš galīgi nevarēja iejusties... Bet tas nekas, uz deju grīdas pēc pāris alus kausiem mēs viņu dabūjām! Tumšādainais salsas kluba darbinieks bija vienkārši sajūsmā par mums un to kā mēs dejojām. Jāsmejas - šis pats salsas kluba darbinieks teica, ka izskatos pēc tipiskas ziemeļmeitenes... Blondā un zilacainā! Vai tiešām tā ir? Nezinu... nebiju aizdomājusies, bet nez kāpēc sajutos par to lepna!

Rīt svētdiena. Varētu būt grūti, jo visi veikali šajā dienā slēgti. Būs jāizdomā ko un kā darīt.

Bet pirmdien iedodas "papildspēki" - mūsu pasniedzēja Valda Rudziša! Gribas ātrāk jaunas nedēļas sākumu – man patīk šis Magdeburgas mācību ritms.

Mammai sūtītais sms saturs nemainīgs. Galvenā doma "esmu laimīga" un "man te ir neizsakāmi labi". Domāju, ka viņa labi guļ un neuztraucas par mani! Tikai pagaidām nestāstīšu, ka pusi dienas pavadīju ar slapjām kājām... Hihi!

Au revoir!