Ventspilszinas.lv

Ventspils ziņas mobilajā tālrunī

Rakstnieka stāsts (12. turpinājums)

Gints Miezītis / 02.09.2010

Turpinam sekot Ērika gaitām Ginta Miezīša garstāstā "Rakstnieka stāsts".

Reklāma

(12. turpinājums)

Aptuveni pirms gada izplatījās vēsts, ka drīzumā pilsētā būs sava radiostacija. Šī ziņa izrādījās patiesa, un pagājušā rudens sākumā tā uzsāka savu darbību. Un īsi pēc tam sekoja mazs, interesants atgadījums, kas mainīja Ērika līdz šim rimto un zināmā mērā arī garlaikoto dzīves ritējumu.

Kādā drūmā rudens pievakarē, pēc kārtējās vienmuļās dienas redakcijā, Ēriks pieņēma vecāku uzaicinājumu paciemoties pie viņiem. Toreiz ciemos bija atnācis arī kāds vecāku labs draugs, Ivo vārdā. Kopīgo sarunu laikā viesis painteresējās arī par Ērika darbu redakcijā. Taču drīz vien sarunas iegrozījās par un ap mūziku. Un tā, vārds pa vārdam, līdz noskaidrojās, ka tieši Ivo ir pilsētā jaundibinātās radiostacijas direktors. Tad arī Ivo pajautāja Ērikam, vai viņš nevēlētos pievienoties vēl tikai topošajam darbinieku kolektīvam? Ēriks nekavējoties piekrita šim piedāvājumam, uzreiz saprazdams, ka tā ir lieliska iespēja kaut ko mainīt savā rutīnas pilnajā ikdienā. Tādu izdevību garām laist nevarēja! Nu bija pienācis īstais laiks pārmaiņām, par ko Ēriks arī izšķīrās. Un līdz pat šim brīdim viņš to nebija nožēlojis. Darbs radio viņam tiešām patika. Nu, vismaz līdz šim, kamēr atkal nebija iestājusies rutīna. Pagaidām tiešām viss bija lieliski. Arī ar jaunajiem kolēģīšiem attiecības izveidojās lieliskas. Īpaši labas Ērikam tās izveidojās ar savu vienaudzi vārdā Arvis, kurš vispār ātri vien kļuva par tādu kā radiostacijas dvēseli. Un – ne velti. Arvis jau iepriekš bija strādājis dažās citu pilsētu radiostacijās, tāpēc nu labprāt dalījās pieredzē, dažādos ieteikumos un padomos ar saviem jaunajiem kolēģiem. Nevarētu teikt, ka pats Ēriks neorientētos mūzikas klāstā, taču ar Arvja fundamentālajām zināšanām šai jomā to tiešām nevarēja salīdzināt. Vēl arī tieši ar šī kolēģa gādību Ēriks atrada veidu, kā piepelnīties. Viņš, kopā ar Arvi, kurš šai jomā profesionāli darbojās jau vairākus gadus, sāka piestrādāt par dīdžeju dažādos klubos un privātajās ballītēs, kuras nereti rīkoja visnotaļ turīgi ļaudis un ne tikai no šīs pilsētas vien, bet arī no tuvākās apkārtnes. Tas ļāva Ērikam ne tikai sapazīties ar visdažādākajiem cilvēkiem, bet arī vērā ņemami uzlabot savu finansiālo stāvokli, kas nebija mazsvarīgi. Tāpēc viņš tagad bija gana apmierināts gan ar savu darbu, gan dzīvi kopumā.

Tā nu Ēriks šai vasaras rītā atradās vairs tikai viena kvartāla attālumā no radio. Viņš pielika soli, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu galamērķī, ērti iekārtotos studijas krēslā, pavērtos pa plašo logu uz pilsētu un uzrunātu savus klausītājus.

Taču tad viņa uzmanību piesaistīja divi pretimnākoši vīrieši. To gaita bija līgana un varēja labi noprast, ka tie abi ir stiprā alkohola reibumā. Pirmā doma, kas iešāvās prātā Ērikam – vai tik tie nav viņa paša paziņas Edmunds un Uldis? Ēriks saviebās. Tomēr par laimi, viņš kļūdījās – tuvāk redzot pretimnācējus, kļuva skaidrs, ka tie ir kādi svešinieki. Uzelpojis, Ēriks mierīgu sirdi devās tālāk.

Drīz vien viņš jau šķērsoja darbavietas auto stāvvietas. Pie ieejas durvīm bija manāma kāda jauna sieviete, kura, nemierīgi mīņādamās un ik pa brīdim lūkodamās pulkstenī, acīmredzot kādu gaidīja. Pamanījusi nākam Ēriku, sieviete pasmaidīja un paspēra dažus soļus uz nācēja pusi.

- Čau, Ērik! – viņa jautri iesaucās.

- Sveika, Linda! Ko tad tu te dari?

- Tevi gaidu, - viņa atbildēja.

Linda bija bārmene no tā krodziņa, kurā pirms nu jau vairākiem gadiem Ziemassvētku naktī bija iegriezies Ēriks un saticis abus savus paziņas. Lai arī toreiz pasākums beidzās visnotaļ nelāgi, tas netraucēja turpmāk viņam ar Lindu, nejauši satiekoties, jauki patērzēt un pavēstīt viens otram, kā tad katram sokas ar savu mērķu realizēšanu. Lai nekādā gadījumā jaunā sieviete neuzskatītu Ēriku par lūzeri, kurš tā arī nav spējīgs sasniegt savus mērķus, viņš tai labprāt stāstīja par saviem sasniegumiem – jau uzrakstītajiem un arī vēl tikai plānotajiem stāstiem. Pēc tam, kad Ēriks sāka strādāt radio, viņu abu runas gan galvenokārt bija veltītas mūzikas tēmai. Pēdējās tikšanās reizēs viņam arī bija stāstāmi daudz jautru piedzīvojumu un kuriozu gan no darba radio studijā, gan, jo īpaši daudz, no dažādajām ballītēm un cita veida pasākumiem, kurās kopā ar Arvi piedalījās kā dīdžejs. Linda, savukārt, stāstīja par savām mūziķes gaitām un pirmajiem panākumiem, arī neveiksmēm. Šad un tad Ēriks apmeklēja viņas grupas koncertus pilsētiņas vietējā mūzikas klubā, retu reizi arī kādā krodziņā vai kafejnīcā un atzina tos, koncertus, par labiem esam. Tās spēlēto mūzikas stilu varēja dēvēt par poproku – ne gluži rokmūzika, taču arī ne popmūzika. Kādā no tikšanās reizēm, Ēriks ieminējās, ka labprāt, ja rastos tāda iespēja, atskaņotu radio ēterā kādu no Lindas dziesmām, tikai tad tam skaņdarbam ir jābūt labā kvalitātē, ierakstītam kādā studijā. Sieviete teicās, paturēt šo solījumu prātā.

- Kāds gan iemesls manis gaidīšanai? – interesējās Ēriks.

- Beidzot esam dažas savas dziesmas ierakstījuši studijā. Ceru, ka savu solījumu neesi aizmirsis.

- Protams, ka neesmu! – nekavējoties atbildēja vīrietis, saprazdams, par ko runā Linda. Paņēmis sievietes sniegto disku, Ēriks vēl tikai painteresējās, kāpēc viņa tam nav iepriekš piezvanījusi, vismaz kādu e-pasta vēstuli nosūtījusi vai vēl kā savādāk informējusi par šo sasniegumu?

- Gribēju tevi pārsteigt klātienē! – smaidot bilda sieviete. – Tā kā pie manis krodziņā tu ilgu laiku neesi manīts, tad nolēmu tevi sastapt šeit. Un – tas arī ir izdevies!

- Izdevās gan! Un, tici man, ilgi tevi neesmu apciemojis tikai un vienīgi lielās aizņemtības dēļ. Bet – es labošos, apsolu, - Ēriks iesmējās un, aplūkojis aiz diska vāciņa aizbāzto skaņdarbu sarakstu, vēl piebilda: - Kuru dziesmu gribi, lai atskaņoju jau šodien?

- Nu, to es atstāšu tavā ziņā! Vari izvēlēties, kura tev pašam labāk patīk. Galu galā, tev kā radio programmu vadītājam un dīdžejam gan jau ir kāda nojausma, kura no šīm dziesmām varētu kļūt par hītu, - Linda pasmaidīja un turpināja: - Man tikai būtu lūgums, ja vari, piemini arī kādu interesantu faktiņu par mūsu grupu. Tos faktiņus uzrakstīju otrpus dziesmu saraksta lapas.

- Jā, protams! Bet... - viņš nedaudz saminstinājās, tad turpināja – Man tomēr tev jāsaka, ka es pats vienpersoniski nenosaku, ko atskaņot radio ēterā. Vispirms man tas būs jāsaskaņo ar priekšniecību. Tā kā, visādi var gadīties...

- Es saprotu! – sieviete steidza piebilst, pārtraucot runātāju.

- Taču es tiešām domāju... es ceru, ka nekādi iebildumi neradīsies, jo, galu galā, mūsu radio labprāt mēdz atskaņot vietējo censoņu skaņdarbus! Kāpēc gan lai tu būtu izņēmums?! – viņš iesaucās un turpināja – Gan jau viss būs kārtībā!

- Jauki! Tad jau ilgāk tevi neaizkavēšu. Man pašai ar’ jāskrien uz krodziņu, kur kolēģīte piekrita pastrādāt manā vietā, kamēr es te.

Ēriks paskatījās pulkstenī.

- Jā, man arī drīz sāksies kārtējais darba cēliens. Tomēr vēl viena lieta man tev sakāma. Pēc maiņas aiziešu apciemot vecākus. Pa ceļam varētu ieiet pie tevis, protams, ja vien tu vēl strādāsi.

- Man šī ir garā diena. Strādāšu līdz vakaram.

- Nu, tad jau viss sarunāts! Tiksimies vēlāk!

- Jā! Un man krogā visu dienu skanēs radio, - Linda smaidīdama pakratīja pirkstu pret savu sarunu biedru kā brīdinādama.

- Es saprotu, - viņš pasmaidīja.

- Labi, nu gan es skrienu! – to sacīdama, Linda pamāja atvadu sveicienu un devās prom.

Arī Ēriks, pateicis "čau" un noskatīdamies, kā sieviete aiziet, vēlreiz uzmeta skatu iegūtajam diskam un tad iegāja stiklotajā ēkā, pie kuras jau kādu laiku bija stāvējis.

(turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (0)

Pievienot viedokli