Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (11. turpinājums)

Gints Miezītis / 17.08.2010

Turpinam publicēt Ginta Miezīša garstāstu "Rakstnieka stāsts".

Reklāma

IV nodaļa

(33 gadu vecumā)

Uz naktsgaldiņa esošais modinātājpulkstenis rādīja precīzi 4:59. Pēc brīža tā cipariņi mainījās uz 5:00, un līdz ar to ieslēdzās modinātāja signāls, kas pieskandināja visu guļamistabu. Ēriks, acis neatvēris, ar roku taustījās pēc sava miega traucētāja. Kad pulksteni izdevās sataustīt, viņš izslēdza to. Atkal iestājās klusums. Pēc īsa mirkļa Ēriks atvēra acis, taču, nupat aust sākošās saules staru apžilbināts, viņš atkal tās aizvēra un pagriezās uz otriem sāniem. Nepagāja necik ilgs laika sprīdis, kad modinātājs iezvanījās atkal. Ēriks vēlreiz pavēra acis. Nu gan bija jāceļas! Izslēdzis modinātāju, viņš kārtīgi izstaipījās savā lielajā, ērtajā gultā un, nometis no sevis segu, izlīda no guļvietas. Vēlreiz izstaipījies un gardi nožāvādamies, viņš piegāja pie loga un atvēra to. Viņa seju skāra liegs vasaras rīta vējiņš. Koku zaros sasēdušies putni ar savām rīta dziesmām sveicināja uzlecošo sauli. Labpatikā Ēriks pārlaida skatienu pilsētas panorāmai, kas pavērās no viņa trešā stāva dzīvokļa loga. Pilsēta vēl nebija modusies, bet kuru katru brīdi tas notiks. Pagaidām tikai kāds pavecāks sētnieks nesteidzīgi tīrīja trotuāru pie ēkas, kurā dzīvoja Ēriks, pa brauktuvi lēni uz priekšu virzījās ielu tīrīšanas mašīna, veikdama savus pienākumus, un pa otru ielas ietvi savu rīta rosmes skrējienu veica kāda jauna sieviete. Ēriks viņu šad un tad bija pamanījis skrienam šādā agrā rīta stundā. Tad viņš palūkojās augšup debesīs. Tās bija zilas, zilas, bez neviena paša mākonīša. Ērikam vairs nebija šaubu, ka šī diena būs izdevusies! Citādāk nevarēja būt! Vēl reizi viņš dziļi ieelpoja rīta gaisu un tad, logu aizvēris, ātri apģērbās un pameta guļamistabu. Ienācis plašajā un gaišajā viesistabā, viņš uzreiz devās pie stereoiekārtas, lai ieslēgtu to. No istabas stūros izvietotajām skandām tūdaļ sāka skanēt Ances Krauzes ausij tik tīkamā dziesmiņa "Ik rītu." Ērikaprāt, šī bija īsti piemērota dziesma tik jaukam rītam kā šis un atstāja to skanam. Paņēmis pie dīvāna nolikto tukšo sulas paku, ko pats vakarvakarā, skatīdamies televizoru, bija aizmirsis izsviest, Ēriks aizgāja uz virtuvi. Izmetis atkritumu tvertnē sulas paku, viņš brīdi nevarēja izšķirties, kam šorīt dot priekšroku – zaļajai tējai vai kafijai. Pēc īsas svārstīšanās, izvēle tomēr krita uz pēdējo un viņš ieslēdza kafijas automātu. Dungodams līdzi blakus istabā skanošajai dziesmai, Ēriks lēni un nesteidzīgi no ledusskapja sāka krāmēt ārā dažādus pārtikas produktus, kas jau pēc brīža tika likti uz pannas un cepti gardā maltītē. Virtuvi piepildīja apetīti rosinošs smaržu jūklis, kas vēl vairāk uzlaboja vīrieša šī rīta labo omu.

Nu bija pienācis laiks ķerties klāt paša gatavotajām brokastīm. Īsu brītiņu Ēriks vēl patīksminājās par savu porciju, aplūkodams to gluži kā mākslinieks tikko pabeigtu gleznu. Nemaz ne tik sen bija tie laiki, kad brokastīs, pusdienās un vakariņās, ja vispār varēja atļauties dienā trīs ēdienreizes, parasti bija dažādos veidos pagatavoti kartupeļi un tiem klāt ar atlaidēm iegādāta desa. Bet toties tagad! Lielā, baltā šķīvja pašā vidū atradās divas ceptu olu vēršacis, apkārt tām bija skaisti izvietotas dažas tāpat ceptas medniekdesiņas, cauraugušas gaļas gabaliņi un sīpoliņi. Uz šiem karstajiem ēdamajiem vēl bija uzkaisītas sarīvētas siera skaidiņas, kuras nu jau bija paspējušas izkust. Savu vietu uz šķīvja bija atraduši arī gurķu-tomātu salāti, pāris redīsi, arī pavisam nedaudz mārrutku. Un tam visam pāri uzbērti svaigi, smaržojoši zaļumiņi. Ēriks labpatikā saberzēja plaukstas. No sev priekšā esošās stikla glāzes iemalkojis dažus malkus piena, viņš ķērās klāt maltītei.

Kārtīgi noslaucījis dvielī muti, ērti atspiedies pret krēsla atzveltni, Ēriks, vērsdamies ārā pa logu, lēnā garā baudīja savu melno kafiju. Viņš vēroja, kā no kādas maiznīcas auto furgoniņa krāvējs ņem ārā kastes ar maizes klaipiņiem, kliņģeriem, dažādām smalkmaizītēm un nes tās iekšā kafejnīcā, kura atradās tieši pretī Ērika mājai.

Tad viņš palūkojās pulkstenī, kas atradās pie virtuves sienas. Bija jātaisās! Ar vienu piegājienu viņš izdzēra pēdējo kafijas lāsi un veikli nomazgāja tukšos traukus. Sekoja dušas apmeklējums un jau pēc neilga laiciņa Ēriks bija gatavs doties savās ikdienas gaitās. Viņš tikai vēl piegāja pie stereoiekārtas, lai to izslēgtu. Taču tai brīdī sāka skanēt Aigara Grāvera kādreiz tik populārais skaņdarbs "Atkal brīvs", kurš Ērikam vienmēr bija paticis, tāpēc viņš nolēma to noklausīties arī šoreiz. Pie dziesmas pēdējiem akordiem viņš gan savlaicīgi izslēdza mūzikas aparātu, lai nerastos kārdinājums noklausīties arī nākošo dziesmu. Nu varēja doties! Paņēmis no koridora drēbju pakarināmā džemperi, viņš izgāja no dzīvokļa, bet tūdaļ pat arī atgriezās atpakaļ. Kaut kas bija aizmirsts. Žigli Ēriks aizgāja līdz dzīvokļa mazākajai istabai, kuru gan pats lepni dēvēja par darba kabinetu, un, paņēmis no rakstāmgalda mobilo telefonu, iebāza to bikšu kabatā un vēlreiz atstāja savu mājokli.

Viņš iznāca uz ielas. Saules stari apžilbināja viņa acis, bet, uzlicis uz tām tumšas saulesbrilles un uzmetis ātru skatienu apkārtnei, viņš uzsāka savu gājienu.

Pilsēta nu jau bija atmodusies – uz trotuāriem bija parādījušies ļaudis, kuri steidzās savās ikdienas gaitās, automašīnu rindas piepildīja ielas. Arī pilsētai tik raksturīgās skaņas un trokšņi pieņēmās spēkā. Ēriks raiti, taču bez lielas steigas, visu to vērodams, devās tik tālāk. Patika viņam šādi agras vasaras rīti.

Kad vīrietis bija pietuvojies savai bijušajai darbavietai, tad gan līdz šim raitā gaita kļuva pavisam lēna. Uz īsu brītiņu viņš apstājās, un paskatījās uz savu bijušā darba kabineta logu. Tas bija puspavērts, kas skaidri norādīja, ka telpā patlaban kāds atrodas. "Varbūt Liene?"- pie sevis nodomāja Ēriks. Interesanti – kopš aiziešanas no darba redakcijā, viņš šad un tad bija nejauši saskrējies ar bijušajiem kolēģīšiem, īpaši bieži sanāca satikt redakcijas šoferīti Hari, bet Lieni – vēl ne reizi. Taču Ēriks arī bija pārāk lepns, bet varbūt – aizvainots, lai kādam apvaicātos par savu bijušo simpātiju. Ne par ko viņš nevēlējās vairs izrādīt interesi par šo sievieti. Savu seno solījumu – nepievērst Lienei uzmanību, pēc pēdējā neveiksmīgā aicinājuma ar to kur kopā aiziet, Ēriks bija turējis. Vai viņš spēja sievieti aizmirst? Tas jau bija cits jautājums.

Arī tagad, stāvot pie bijušās darbavietas, viņš atgaiņājās no šīm uzmācīgajām atmiņām un neatbildētā jautājuma. Paspēris uz priekšu kādu uz ietves guļošu akmentiņu, viņš vēlreiz uzmeta skatienu redakcijas durvīm. Tās bija aizvērtas. Neviens šai brīdī ne gāja iekšā, ne nāca laukā pa tām. Bija laiks doties tālāk. Ēriks vēlreiz palūkojās uz kādreizējā kabineta logu un tad pagriezās, lai turpinātu ceļu uz savu šī rīta galamērķi.

Jā, mazliet pakrūtē viņam smeldza gan, kad sanāca iet garām redakcijas ēkai, bet tā nebija nožēla. Nekādā gadījumā viņš nenožēloja, ka beidza savas žurnālista gaitas. "Visam savs laiks," – toreiz pie sevis domāja Ēriks, un, vadīdamies pēc studiju gadu principa – pārāk ilgi vienā darbavietā nav ko uzkavēties, bez lielas domāšanas piekrita radušajai iespējai šai jomā kaut ko mainīt. Un, galu galā, reportiera darbs vairs nesagādāja Ērikam ne mazāko prieku. Tieši otrādi – tas viņu, kā pats izteicās, bija iztukšojis. Tas viņu garlaikoja. Dienu no dienas nācās rakstīt par dažādām vienmuļām un neinteresantām lietām. Ērikam tas viss tiešām bija apnicis. Labi, ja retu reizi radās iespēja uzrakstīt par kādu notikumu, kas pašu interesēja, bet tas notika gaužām reti.

Laikam ritot, Ernests, galvenais redaktors, tā arī nebija izlasījis un novērtējis nevienu no Ērika sarakstītajiem stāstiem. Arī šis apstāklis, saprotams, neveicināja Ērika garastāvokļa uzlabošanos. Un tad vēl visam pa vidu Liene ... Ar viņu Ērikam vajadzēja ne tikai zem viena jumta, bet tai pat kabinetā dienu no dienas satikties un sastrādāties, kā jau kolēģiem. Patīkami tas viss nebija.

Un tad tā iespēja – nomainīt darbu, nāca visīstākajā laikā!

Nu jau veikli turpinādams savu gājumu, vīrietis pavērās tālāk uz priekšu, kur jau bija saskatāma viņa jaunā darbavieta. Tā bija stiklota sešstāvu ēka, kura lepni pacēlās virs pilsētas. Un tieši pašā augšējā celtnes stāvā nu atradās Ērika jaunās darba telpas.

Viņš pie sevis pasmaidīja, atcerēdamies, kā tam palaimējās nokļūt tai vietā.

(Turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (1)

  1. māsiņa / 19.08.2010 20:23

    Izklausījās garšīgi :)

Pievienot viedokli