Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (10. turpinājums)

Gints Miezītis / 27.07.2010

(Foto: Kristian D.)

Pēc neliela pārtraukuma turpinam publicēt Ginta Miezīša garstāstu "Rakstnieka stāsts".

Reklāma

(10. turpinājums)

Pirmo no tiem, kurš saucās "Pēdējā diena," Ēriks sāka rakstīt tajā Ziemassvētku naktī, kurā bija krogā saticies ar Edmundu un Uldi. Stāsta sižets visnotaļ skumjš, bet dvēselisks – divu atšķirīgu cilvēku dzīves pēdējās dienas atspoguļojums. Pirmais, nedziedināmi slims zēns, kurš pat mirstot atzīst, cik dzīve ir skaista, tikai nožēlo, ka tik īsu brītiņu tam ir sanācis šai pasaulē uzturēties. Otrajā tēlā Ēriks atspoguļoja Ulda un Edmunda spilgtākās rakstura īpašības, "ieliekot" tās kāda veca vīra, kurš guļ uz nāves gultas, veidolā. Šis vīrs pat mirstot netaupa savu žulti un riebumu pret apkārtējiem, nolādēdams tos un vaimanādams, cik dzīve un pasaule bijusi nožēlojama, draņķīga un bezjēdzīga.

Otro stāstu Ēriks sarakstīja jau strādājot laikrakstā un iepazīstoties ar Lieni. Daļēji jau tieši šīs sievietes apjūsmošanas rezultātā radās stāsts, kuram nosaukumu Ēriks gan vēl nebija izvēlējies. Sižets sekojošs – jauns, nabadzīgs žurnālists tiek nosūtīts intervēt slavenu kinozvaigzni. Aktrises skaistuma apžilbināts, jauneklis neprātīgi viņā iemīlas un slepus turpina par viņu interesēties arī vēl ilgi pēc minētās intervijas. Laika gaitā žurnālists atklāj par savu apbrīnas objektu ne tās jaukākās lietas un ir dilemmas priekšā, vai publicēt šīs kompromitējošās ziņas, tādējādi pats gūstot atzinību no darba devēja puses, vai tomēr ne. (Te gan jāpiebilst, ka Lieni Ēriks neizsekoja, un arī kompromitējošas ziņas par to nevāca. Stāstā viņš ļāva vaļu savai fantāzijai.)

Trešā stāsta nosaukums bija "Ubags." Tajā tika stāstīts par ļoti bagātu cilvēku, kurš izliekas par nabagu un kā tāds klejo pa pasauli, iepazīdams dzīvi un cilvēkus pavisam citādā gaismā nekā līdz šim.

Un nu šiem trim nenovērtētajiem stāstiem pievienojās ceturtais, kuru, visticamāk, gaida tāds pat liktenis – gulēt aizmirstībā redaktora rakstāmgalda apakšējā atvilktnē. Tikai vienu Ērika darbu gaidīja citāds liktenis. Tas bija kāds mazs, niecīgs dzejolītis, kuru viņš redaktoram iedeva vairāk gan joka pēc. Ēriks nedomāja, ka tajā ir kas vērtīgs, jo dzeja nu nekādi nebija tas formāts, kādā viņš gribētu izpausties. Taču tieši šis darbs bija vienīgais, kurš neatrada savu vietu rakstāmgalda apakšējā atvilktnē, gluži otrādi – redaktors to novietoja augšējā atvilktnē. Un nepagāja ne nedēļa, kad Ernests to ne tikai atzinīgi novērtēja, bet arī nopublicēja savā laikrakstā. Protams, tas bija patīkami, bet ... Ēriks vairāk vēlējās, lai tāds liktenis piemeklētu viņa stāstus, taču – nekā. Tie turpināja gulēt aizmirstībā.

Tieši šo novērojumu rezultātā Ērikam arī radās viedoklis par priekšnieka augšējo un apakšējo atvilktņu būtību. Tāpēc arī tagad viņš stāvēja redaktora priekšā pavisam sadrūmis. Viņš saprata, ka nav vairs lielas nozīmes ar priekšnieku strīdēties. Kārtējais viņa stāsts bija atradis vietu "aizmirstības atvilktnē," kā Ēriks to pats nereti dēvēja.

Pēc ieilgušās klusuma pauzes pirmais ierunājās Ernests:

- Labi, nu jau gan šoferim ir jābūt klāt.

- Jā, es sapratu, - nomurmināja Ēriks un devās uz izejas pusi.

- Ā! Šodien uzdevumu tev vairs nebūs. Tāpēc, ja vēlies, vari šo rakstu sagatavot mājās, bet tad līdz sešiem vakarā atsūti to man uz e-pastu, lai varu uzmest tam acis. Rītdienas numurā tam ir jābūt iekšā.

- Aha, - apātiski atbildēja Ēriks un izgāja no kabineta. Pirms aiztaisīt durvis, viņš vēl ieliecās kabinetā, lai pajautātu:

- Bet jūs to stāstu izlasīsiet?

- Jā, jā, es jau teicu – kad būs laiks – izlasīšu. Bet tagad ej, ej. Šoferis tevi jau gaida.

Redaktors noskatījās, kā aizveras durvis. Galvu pakratījis, smagi nopūzdamies, vecais vīrs paņēma kādu no galdā stāvošajām avīzēm, atvēra to un sāka cītīgi lasīt.

Ar smagu sirdi Ēriks aizgāja līdz savam kabinetam. Iegājis tajā, viņš paņēma savu somu, virsjaku un tad centās pēc iespējas ātrāk pamest šo telpu. Tagad viņš vismazāk vēlējās runāties ar saviem kolēģiem, it īpaši jau ar Lieni, uz kuru viņš pat nepaskatījās. Pateicis ātru "sveiki" un pamājis palicējiem, Ēriks atstāja kabinetu.

Jau pēc brīža viņš bija ārpus redakcijas, autostāvvietā. Viņš uzreiz pamanīja redakcijas šoferīti Hari, kurš, gaidīdams Ēriku, bija izkāpis no mašīnas, lai uzvilktu kādu dūmu. Pamanījis viņu nākam, Haris ātri nometa cigareti un pamāja nācējam.

- Sveiks, Ērik! – jautri uzsauca Haris.

- Sveiks, sveiks, - nomurmināja Ēriks.

- Ē, kas tad nu? Kaut kas atgadījies? – painteresējās šoferis, manīdams Ērika slikto omu.

Ēriks pienāca pie Hara, sarokojās ar to, tad, atmetis ar roku, noteica:

- Nekas īpašs, vienkārši muļķīga diena. Tas arī viss. Ehh, labāk braucam, kur mums jābrauc, - mudināja Ēriks.

- Jā, protams, - enerģiski atbildēja Haris. – Dodamies meklēt pazudušās cūkas, ja?

- Tieši tā, - pasmaidīja Ēriks.

Abi jaunie vīrieši iekāpa vieglajā automašīnā un devās ceļā.

Brauciens noritēja bez jebkādiem starpgadījumiem. Tikai sarunas šoreiz lāgā nevedās. Citkārt tik runīgais Ēriks šoreiz vairāk klusēja nekā ko teica. Parunājuši par darbu, laikapstākļiem, vakardienas hokeja maču un dīvaino cūku zādzību, vīrieši ceļu turpināja vairāk klusēdami, katrs savās domās iegrimis. Haris, lai salonā nevaldītu pilnīgs klusums, ieslēdza mašīnas radio.

Ēriks pārdomāja šīs dienas notikumus un atzina, ka līdz šim tā bijusi samērā draņķīga. Veiksme šodien viņu ir pametusi. Vispirms jau saņemtais "kurvītis" no Lienes. Pēc tam gaužām neveiksmīgais iznākums pie redaktora, jo viņa kārtējais stāsts bija nonācis "aizmirstības atvilktnē." Un kas zin’, ar ko vēl šai dienā var nākties saskarties? Kas vēl var atgadīties? Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam.

Pēc aptuveni četrdesmit minūšu ilga brauciena, bija sasniegts galamērķis. Zemnieka saimniecība bija redzama jau no šosejas. Mūsu vieglā automašīna nogriezās uz zemes ceļa, kas veda uz pieminēto saimniecību. Pie tās jau stāvēja vairākas automašīnas, ieskaitot policijas braucamo. Te tad savu spēkratu atstāja arī Haris. Abi vīrieši izkāpa no braucamā. Ēriks paņēma savu somu un tad divatā tie devās uz fermas pusi, pie kuras jau bija sapulcējušies kādi padsmiti cilvēku. Taciņa veda caur nesen pļautu zālieni. Ēriks ļoti uzmanīgi vēroja, kur spert katru savu nākamo soli. Paturot prātā, ka šī nav tā veiksmīgākā diena, viņš baidījās iekāpt kāda lopiņa sūdā. Līdz cilvēku bariņam viņam izdevās nokļūt veiksmīgi. Ēriks vēl nebija paspējis no somas izvilkt savu rakstāmo un bloknotu, kad jau no sanākušo kaimiņmāju ļaudīm saklausīja pirmās versijas par naktī notikušo. Jāatzīst, tās bija pārāk fantastiskas, lai tām spētu noticēt. Tā, piemēram, vīrs, kuru vietējie sauca par Ješku, zināja stāstīt par naktī redzētām trim lidojošām uguns bumbām tieši virs šīs fermas. Taču šīs runas izsauca tikai smieklus no apkārtējo puses. Izrādās, Ješka vakarnakt tā ilgāk esot aizsēdējies vietējā krodziņā, un viņa redzētās liesmojošās bumbas drīzāk jau varējušas būt lidojošas alus mučeles. Tā smējās pārējie. Arī kāda cita vīra versija par it kā redzētiem spalvainiem radījumiem, kuri izskrējuši no meža, klātesošos neizraisīja ticību. Ēriks uzklausīja vēl dažus kaimiņus, aprunājās ar pašiem fermas īpašniekiem, kā arī uzklausīja policijas pārstāvju komentārus par šeit notikušo, un jau pēc pusstundas abi ar Hari, atvadījušies no šejieniešiem, devās prom. Ejot uz mašīnu, Ēriks aizdomājās par visu šeit dzirdēto, tāpēc uz brīdi pazaudēja piesardzību un ... iekāpa tieši takas malā esošajā govs sūdā. Ērika atziņa, ka šī viņam nav tā laimīgā diena, guva kārtējo apstiprinājumu. To redzot, Harim sākās lielie smiekli. Viņš smējās, vēderu turēdams. Mašīnā Haris Ērikam ļāva kāpt tikai tad, kad attiecīgā kurpe bija kārtīgi un rūpīgi notīrīta.

Pārsprieduši nupat dzirdēto, viņi uzsāka ceļu mājup. Versijas dzirdētas bija vairākas, taču, kura būtu tā īstā, nojausmas nebija. Policija neko konkrētu neizpauda, aizbildinoties uz izmeklēšanas noteikumiem. Pats cietušais zemnieks arī neko nemācēja teikt. Dzirdētajām fantastiskajām versijām arī lāgā negribēja ticēt ne Ēriks, ne Haris. Taču raksts par šo notikumu bija jāsagatavo līdz vakaram, tāpēc Ēriks visu brauciena laiku par to domāja. Viņš jau sliecās domāt, ka atrisinājums būtu jāmeklē kaimiņu sasvstarpējo attiecību kārtošanā, bet to kategoriski noliedza cietušais zemnieks, apgalvojot, ka attiecības ar kaimiņiem ir vislabākajā kārtībā. Jā, neatbildētu jautājumu bija liku likām. Te tiešām bija, par ko padomāt. Un Ēriks to arī darīja – domāja. Haris šai procesā viņu netraucēja, tikai ik pa brīdim tā seja savilkās vieglā smaidā. Ēriks to manīja, bet neko neteica. Viņš bija pārliecināts, ka kolēģis smaida, atceroties paša Ērika neveiksmīgo iekāpšanu pļekā.

- Tevi vest uz redakciju? – vaicāja Haris, iebraucot pilsētā.

- Nē! Izlaid mani pie lielveikala.

- Labi!

Drīz vien jau varēja saskatīt vajadzīgo veikalu. Haris piebrauca pie tā un apstājās.

- Paldies, - ārā kāpdams, pateicās Ēriks.

- Nav par ko, - atteica Haris un, valdot smieklus, piebilda, - Skaties, kur savas kājas sper!

- Haha, tiešām smieklīgi, - arī Ēriks pasmaidīja.

- Labi, neķer kreņķi! Palies sveiks un – tiksimies rīt!

- Jā, protams, līdz rītdienai, - to sakot, Ēriks aizvēra auto durvis un pēc mirkļa tas aizbrauca. Bet Ēriks devās uz veikala ieeju.

Līdz algas dienai bija jāgaida vēl dažas dienas, tāpēc šoreiz Ēriks ļoti uzmanīgi sekoja līdzi tam, ko likt iepirkumu groziņā, cītīgi skaitīdams katru santīmu. Tieši tā iemesla dēļ, ka makā tam atradās tikai daži lati, viņš, ātri paņēmis pašu nepieciešamāko, devās pie kases, lai norēķinātos un pēc iespējas drīzāk pamestu šo veikalu. Nebija jau patīkami bez pilna maka ilgi pa veikalu staigāt.

Iznācis no lielveikala, Ēriks nesteidzīgi, baudīdams skaisto pavasara pēcpusdienu, uzsāka ceļu uz māju pusi. Taču necik tālu viņš netika, kad sev aiz muguras izdzirdēja skaļu troksni. Viņš atgriezās un redzēja, kā tā paša veikala autostāvvietā, riepām kaucot, iebrauc kāds jauns, melnas krāsas "Jaguar" markas auto. Tas, strauji bremzējot, apstājās netālu no veikala ieejas durvīm. Vēl pēc mirkļa atvērās mašīnas durvis un no tās izkāpa pats auto vadītājs. Tas bija gara auguma, sportiskas miesasbūves jauns vīrietis. Mugurā viņam bija brūna ādas virsjaka, kājās - zilas džinsa bikses un uz acīm – melnas saulesbrilles. Veikliem soļiem viņš apgāja otrpus auto, lai atvērtu blakussēdētāja durvis. Un tad no mašīnas izkāpa ... Ērika sirds sažņaudzās. Tā bija Liene! "Ak, Liene, Lienīte!" – pie sevis skumji noteica Ēriks, noskatīdamies, kā viņa, smaidīdama un cieši ieķērusies vīrieša elkonī, iegāja veikalā. "Te tev nu bija apslimusī vecmāmiņa," – ironiski pavīpsnāja Ēriks. Viņš vēlreiz paskatījās uz lepno auto, tad uz savu plastmasa iepirkumu maisiņu, kurā atradās nupat nopirktais kilograms kartupeļu, desa ar atlaidēm, kefīrs un vēl viena biezpiena paciņa, un tad ar smeldzošu sāpi sirdī pagriezās, lai turpinātu iesākto ceļu mājup. Ēriks visiem spēkiem centās nedomāt par nupat redzēto, cenzdamies pievērst savu uzmanību pilsētas kanālā esošajām pīlēm, garām braucošajām mašīnām, veikalu skatlogiem un reklāmu afišām, bet – nekā. Domas atkal un atkal atgriezās pie tikko pieredzētā. Un sirds turpināja sāpēt.

Pēc nepilnas stundas Ēriks jau stāvēja pie sava dzīvokļa durvīm. Lēni viņš izvilka no kabatas atslēgu saišķi, atslēdza durvis un tikpat nesteidzīgi iegāja savā miteklī. Par savu Ēriks to sauca nu jau trīs mēnešus, kopš te bija ievācies. Tas bija pieticīgi iekārtots, īrēts vienistabas dzīvoklītis. Pilnīgi bez steigas viņš pārģērbās un ķērās pie maltītes gatavošanas no tā, ko pats pirms laiciņa bija iegādājies veikalā. Ēst gatavojot, Ēriks vēl aizvien kavējās atmiņās pie šīsdienas nepatīkamajiem notikumiem. Tikai ēdot, viņš pamazām savas domas spēja pievērst nozagto cūku jautājumam, apsverot, ko pieminēt un kā labāk pasniegt rakstu par šo tēmu. Ņemot vērā apstākli, ka šādu maltīti – ceptus kartupeļus ar desu un biezpienu, Ēriks jau ēda kādu sesto dienu pēc kārtas, ar porcijas notiesāšanu viņš nemaz tik ātri galā netika. Taču, kad nu maltīte beidzot tika notiesāta, raksts par cūkām arī jau bija tikpat kā izdomāts. Izdzēris glāzi kefīra, novācis aiz sevis traukus, Ēriks devās uz istabu. Te viņš tūdaļ apsēdās pie rakstāmgalda, lai jau izdomāto rakstu uzliktu uz papīra. Pieminējis visu zināmo par šīm zādzībām, vietējo iedzīvotāju stāstīto, cietušā zemnieka liecības un policijas skopo informāciju, raksts jau bija gatavs. Nu atlika tikai to visu pārrakstīt datorrakstā un pārsūtīt gatavo materiālu redaktoram, kas arī tika izdarīts. Pēc paveiktā darba Ēriks ērti atlaidās krēsla atzveltnē un pievērsa uzmanību ainavai aiz loga. Tiesa gan, nekāds skaistais skats no Ērika trešā stāva dzīvokļa loga vērojams nebija. Bez plašās autostāvvietas un tai blakus esošā mašīnu servisa, Ērika redzeslaukā vēl bija gaužām izmīdīta pļaviņa. Tajā savus četrkājainos draugus bija paraduši vest pastaigāties apkārtējo daudzdzīvokļu namu iedzīvotāji.

Veroties šai ainavā, Ērika domas un noskaņojums atkal draudēja ievirzīties pavisam nelabvēlīgā gultnē. Lai to nepieļautu, viņš apsēdās dīvānā un ieslēdza televizoru. Labu laiku viņš pārslēdza kanālu aiz kanāla, līdz beidzot, neatradis sev neko interesējošu, televizoru izslēdza. Doties pie miera vēl bija pāragri, tāpēc Ēriks par labāko risinājumu uzskatīja vēlreiz sēsties pie rakstāmgalda. Paņēmis jaunu, tukšu kladi, viņš atvēra tās pirmo lapu. Kādu brīdi apdomājies, Ēriks lieliem burtiem uzrakstīja virsrakstu – "Avīžnieks." Šāda stāsta ideja viņu bija tirdījusi jau ilgāku laiku, kopš pats strādāja laikraksta redakcijā. Nu bija pienākusi tā kārta tapt uzliktai uz papīra. Šī stāsta sižets bija visnotaļ ironisks – kādā mazā provinces pilsētiņā bija laikraksts, kurš rakstīja tikai un vienīgi labās lietas par notiekošo pilsētiņas dzīvē un slavas dziesmas veltīja tās vadītājiem. Šai redakcijā strādāja arī kāds neviena neievērots, pelēcīgs reportieris, Ērika jaunā stāsta galvenais varonis, kurā pamazītiņām auga neapmierinātība ar redakcijā un pilsētā notiekošo. Līdz kādā naktī viņš nolēma sadumpoties pret pastāvošo kārtību. Brīnumainā kārtā stāsta varonim izdevās izmainīt visu nākamās dienas avīzes numura saturu, atklājot tajā visas nepatīkamās un noklusētās lietas par pilsētā notiekošo un tās vadītāju šmucībām. Tieši to, ko apzināti noklusēja pilsētiņas vadībai lojālais laikraksts, bet par ko klusi sačukstējās gandrīz vai ikviens pilsētiņas iedzīvotājs. Kad no rīta avīzes un pilsēteles vadība aptvēra notikušo, bija jau par vēlu, ko mainīt. Avīžnieka pašrocīgi sastādītais numurs jau bija izplatījies pa visu pilsētu. Nepagāja ne pusstunda, kad tas jau bija izpirkts. Atbildīgās institūcijas drudžaini meklēja vainīgo, savukārt pilsētnieki ar nepacietību gaidīja nākamās dienas numuru. Vainīgo reportieri atmaskoja tās pašas dienas vakarā, un tūlīt pat viņš tika atlaists no darba šai laikrakstā. Taču ar šo vienu numuru bija sacelta pamatīga vētra pilsētiņas līdz šim tik rāmajā dzīvē. Un avīžnieks bija ieguvis pilsētnieku lielākās daļas cieņu un respektu, kas palīdzēja tam savu turpmāko karjeru veidot veiksmīgāku nekā līdz šim.

Brīžiem jau pats Ēriks vēlējās izšķirties par kādu līdzīgu soli kā viņa paša stāsta varonis, taču – nepietika šādai rīcībai drosmes. Tieši tāpēc Ēriks savu nostāju izpauda nu jau kārtējā stāstā. Šoreiz tas rakstījās ļoti viegli. Šķita, ka rakstāmais pats skrietu pa papīra lapām, Ērikam tikai vajadzēja to pareizi vadīt. Pagāja stunda, divas, trīs, bet Ēriks tik’ rakstīja un rakstīja. Tikai iestājoties tumsai aiz loga, viņš pārtrauca savu nodarbi, lai dotos pie miera. Kā nekā, rīt atkal jau agri bija jābūt darbā. Pirms iemigšanas Ēriks vēl piedomāja pie tā, kas viņu rīt darbā varētu sagaidīt. Nenoliedzami, nepatīkamākais un vienlaicīgi arī grūtākais varētu būt atkal redzēšanās ar Lieni, bet nu gan Ēriks centīsies izturēties pret viņu cik vien vēsi iespējams. Tad vēl, iespējams, izdosies uzzināt kādus jaunumus par nozagtajām cūkām. Tā, apsvērdams rītdienas notikumus, Ēriks pamazām ieslīga miegā.

x x x

Pasteidzoties notikumiem priekšā, jāatklāj, ka patiesība par nozagtajiem kustoņiem klajā nāca pēc aptuveni trīs mēnešu izmeklēšanas. Un patiesība pārsteidza daudzus. Izrādījās, ka šī bijusi rūpīgi plānota afēra, kuru organizējuši paši cietušie zemnieki ar ... dažu novada domes deputātu atbalstu. Kā noskaidrojās izmeklēšanā, tas viss darīts ar nodomu popularizēt novada vārdu visā valstī, lai tādējādi veicinātu šejienes tūrisma un lopkopības/lauksaimniecības industrijas attīstību. Daļēji tas arī izdevās, bet tiešām – tikai daļēji – novada vārds tik tiešām paspēja izskanēt pa visu valsti, bet ... Drīzāk jau tas, pēc patiesības noskaidrošanas, ieguva komisku un pat nievājošu nokrāsu. Un vēl pēc pusgada šis starpgadījums jau bija paspējis apaugt ar aizmirstības plīvuru.

(turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (2)

  1. Inese / 27.07.2010 19:56

    Šī nodaļa man patika vislabāk! :))

  2. Aija / 31.07.2010 18:40

    Tiešam jauki attīstās notikumi.Man patīk.

Pievienot viedokli