Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (9. turpinājums)

Gints Miezītis / 08.07.2010

(Foto: mikehazelden)

Turpinām sekot līdzi Ērika gaitām Ginta Miezīša darbā "Rakstnieka stāsts".

Reklāma

(9. turpinājums)

Ēriks ienāca vēl mazākā telpā nekā paša kabinets. Te valdīja tāda kā krēsla, jo vienīgajam logam priekšā bija aizvilkti tumši aizkari. Pa logu telpā iespraucās tikai daži saules gaismas stariņi, kuros labi varēja saskatīt, kā šīs telpas gaisā virmo putekļu mākonis.

Pats redaktors sēdēja pie milzīga rakstāmgalda, kurš atradās telpas vidū. Šai brīdī viņš runāja pa telefonu, taču, pamanījis ienākam Ēriku, viņš tam ar roku norādīja uz brīvo krēslu pie sava galda. Ēriks tajā apsēdās, cieši rokās turot savu mapīti. Viņš uzmeta ātru skatu savam priekšniekam Ernestam, kurš bija tikai pāris gadus jaunāks par Osvaldu. Galvenais redaktors bija īsa auguma, apaļīgs vīriņš ar pliku pakausi. Līdzīgi kā Osvalds, arī viņš nēsāja brilles biezos rāmjos. Ernestam mugurā bija viņam tik iecienītā pelēkā žaketīte ar gana vecmodīgu piegriezumu.

Dotajā brīdī Ernests pa telefonu runāja kaut ko par novadā nozagtām cūkām, kaimiņu ķīviņiem, policijas iejaukšanos un tādā garā. Ēriku tas neinteresēja. Garlaicības mākts, viņš sāka pētīt priekšnieka lielo rakstāmgalda virsmu, kuru klāja daudzas avīzes, visādi papīri, un dažas grāmatas. Galdā centrā bija novietots gaužām vecs dators, blakus tam – zaļganīga galda lampa, kas arī bija vienīgais kaut cik vērā ņemamais gaismas avots šai telpā. Vēl uz galda sev vietu bija atradis veclaicīgs pulkstenis. Aiz Ernesta muguras, pie sienas, bija izvietoti augsti plaukti pilni ar grāmatām, žurnāliem un avīzēm. Tādi pat piekrauti plaukti bija izvietoti arī pie pārējām telpas sienām.

Viss šis kabineta iekārtojums, minimālais apgaismojums un gaisā virmojošie putekļi telpai piešķīra tādu zināmu noslēpumainības un vēsturisku noskaņu. Dažam labam darbiniekam šis kabinets vairāk iedvesa neomulības un nolemtības sajūtu, taču Ērikam šeit valdošā aura šķita visnotaļ patīkama.

Redaktors vēl brīdi runāja pa telefonu. Taču drīz viņš teica atvadu vārdus un, nolikdams tālruņa klausuli, bez jebkāda ievada vērsās pie Ērika:

- O, labi, ka atnāci! Tieši laikā. Tev ir jauns darbiņš, - tad viņš ciešāk paskatījās uz Ēriku un piebilda, - A tu kaut ko gribēji teikt?

- Jā, gribēju gan, - sparīgi ierunājās Ēriks, un tai pat mirklī pielēca kājās. Viņš pacēla gaisā savu mapīti un ar iedvesmu balsī paziņoja:

- Man ir jauns stāsts!

Ernesta seja saskāba. Atspiedies pret krēsla atzveltni, viņš vienaldzīgi izgrūda pār lūpām:

- Nja? Par ko tad šoreiz?

Ēriks manīja šo vienaldzību un neieinteresētību redaktora izturēšanās manierē, bet centās neļaut tai sevi ietekmēt.

- Tas ir vēsturisks stāsts! – ar entuziasmu balsī un mirdzošām acīm savu runu iesāka Ēriks. – Tas sākas ar to, ka 1210.gada pavasarī kurši sakāva vācu krustnešus Zunda šaurumā. Vēlāk, vasarā, kurši ar lielu floti devās uz Rīgu, krustnešu galveno atbalsta punktu visā Baltijā. Piedalīties šai karagājienā bija aicināti arī lībieši, igauņi, lietuvieši, zemgaļi un pat krievi. Diemžēl neviena no aicinātajām tautām kuršiem kaujā nepievienojās. Līdz ar to kurši cieta sakāvi, - uz brīdi pieklusa stāstītājs, lai jau pēc mirkļa, rokas sparīgi žestikulēdams, enerģiski turpinātu:

- Lūk, par šiem notikumiem tad arī ir mans jaunais stāsts! Tajā ir aizraujoši piedzīvojumi un dramatiski pārdzīvojumi. Te kauju ainas mijas ar draudzības un mīlestības ainām. Starp krietniem, drosmīgiem, bezbailīgiem un cēliem godavīriem slapstās nožēlojami, nodevīgi gļēvuļi. Un vēl ...

- Paga, paga, paga, - lēni izrunādams šos vārdus, Ēriku pārtrauca redaktors. Viņš pieliecās tuvāk otrpus galda stāvošajam, ar elkoņiem atspiedās pret galda virsmu, nolika uz tās savas biezās brilles un turpināja, - Ko tu man te stāsti par kuršiem, krustnešiem, senu jo senu karagājienu un nezin’ ko tur vēl, ja tagad, šonakt, tepat mūsu rajonā ir notikušas pavisam reālas un pietiekami intriģējošas lietas?

- Kas tad ir noticis? – ieinteresējās Ēriks.

- Lūk, dīvaini notikumi risinās mūsu laukos. Nupat man zvanīja un informēja, ka kādam zemniekam no saimniecības nozagtas vairākas cūkas.

Ēriks neticīgi lūkojās savā priekšniekā. "Vai viņš ņirgājas par mani vai kā?"- pie sevis viņš nodomāja.

- Cūkas?!?! – tad jau skaļākā balsī ierunājās Ēriks, - Un kas gan šajā atgadījumā tik sensacionāls? Ha, mūsu valstī regulāri kāds kaut ko nozog. Un ne tikai cūkas vien!

- Jā, bet šoreiz, Ērik, šķiet, ka kaut kas tomēr nebūs kā parasti.

- Kāpēc jūs tā domājat?

- Nu, padomā pats! Pēdējā pusgada laikā šai novadā ir notikušas vēl piecas līdzīgas zādzības. Katru reizi apzagts cits zemnieks. Pirmajam no tiem nozaga vistas, otrajam un trešajam – trušus, ceturtajam – aitas, piektajam – kazlēnus, bet sestajam šonakt nozaga jau pieminētās cūkas. Un, zini, kas ir visinteresantākais šajos notikumos?

- Nu?

- Tas, ka ... – redaktors ieturēja mazu pauzīti, tad ar īpašu intonāciju balsī, it kā atklātu kādu milzīgu noslēpumu, turpināja, - ... katru reizi nozagti ir tieši trīspadsmit kustoņi. Iedomājies?!

- Njā, - novilka Ēriks.

- Jā, tieši trīspadsmit! Katru reizi tieši tik un ne vairāk, ne mazāk! – un ar lielu gandarījuma apziņu viņš turpināja – Un, saki vēl, ka te neslēpjas kaut kas interesants, intriģējošs, ko?

Ēriks aizdomājas. "Jā, kaut kas te slēpjas gan,"- viņš piekrītoši māja ar galvu.

- Varbūt ...

- Lūk, tieši tas ir tavs uzdevums – noskaidrot, kas tur īsti notiek, - uzsizdams plaukstu uz galda, paziņoja redaktors. – Kuru katru brīdi klāt būs šoferis, kurš tevi aizvedīs uz notikuma vietu. Domājams, ka paspēsi vēl aprunāties ar policiju, kas tagad ir tur. Apvaicāsi arī vietējos iedzīvotājus, varbūt tiem būs kāda versija par notiekošo, varbūt viņi būs ko redzējuši, dzirdējuši. Nu, ko es tev te mācu? Tu taču pats zini, kas un kā darāms. Vai ne?

- Jā, protams, bet ... – sāka stostīties Ēriks.

- Kas tad vēl?

- Uzrakstīšu es jums rakstu par tiem rukšiem un visiem pārējiem nozagtajiem kustoņiem, - ātri vārdus nobēra Ēriks. Tad atkal tā kā sastostījās, pacēla rokā turēto mapīti un piebilda, - Bet es tomēr vēlētos ar jums vēl parunāt par savu stāstu.

- Atkal, - rokas noplātīdams, izdvesa redaktors, - Vai tu liksies mierā?

- Nē! – nu jau pilns apņēmības atbildēja Ēriks, un cieši lūkojās sava darba devēja acīs.

Arī redaktors skatījās uz pretī stāvošo jaunekli. Tikai viņš uz Ēriku skatījās vairāk ar līdzjūtības pilnu skatienu. Savā garajā darba pieredzē, strādājot par galveno redaktoru, viņš bija saticis vairākus šādus jaunos literārus, vismaz viņi paši sevi par tādiem uzskatīja. Bet tā reāli neviens no tiem nespēja sevi kā tādu apliecināt. Labi, ja kāds no tiem atrada darbu bibliotēkā vai kādā grāmatu veikalā; tikai viens palika strādāt viņa vadītajā avīzē. Bet pārējie, lielais vairums, vienkārši nodzērās. Un nu viņa priekšā stāv kārtējais tāds censonis.

- Ērik, es tevi pieņēmu darbā kā žurnālistu. Par žurnālistu, kurš atspoguļo pilsētā un novadā notiekošos jaunumus. Kāpēc tu nevari pie tā arī palikt?

- Vai es kādreiz neesmu ticis galā ar saviem tiešajiem pienākumiem?

- Esi, protams, ka esi, bet ... – redaktors uz mirkli apklusa, mēģinādams rast īstos vārdus, ko teikt šādā reizē. – Galu galā, šis nav nekāds literārais žurnāls.

Ēriks nepadevās.

- Ja ar saviem tiešajiem uzdevumiem es galā tieku labi, tad kur gan varētu būt problēma, ka papildus vēl rakstu tos savus stāstus? Un vēl! Jā, es saprotu, ka šis nav literārais žurnāls, bet vai tā būtu kāda katastrofa mūsu izdevumam, ja atļausimies publicēt arī kādu daiļliteratūras darbu? Domāju, ka tas tikai dažādotu un bagātinātu mūsu avīzi. Pasaulē tā taču ir pavisam ierasta parādība, ka pat lielos un ietekmīgos laikrakstos ir kāda literārā nodaļa. Un cik gan visā pasaulē atzīti rakstnieki savas literārās gaitas ir sākuši tieši ar to, ka savus pirmos darbus publicējuši mazākos un lielākos laikrakstos?!

- Ha! Ja vien tu, Ērik, zinātu, cik es tādus potenciālos pasaulslavenos literātus ... – šos pēdējos trīs vārdus Ernests izrunāja ar lielu devu ironijas, - ... savās darba gaitās esmu sastapis! Kur viņi ir tagad? Lielākā daļa no viņiem ir vienkārši nodzērušies! Tā, lūk! – redaktora seju rotāja apmierināts smaids.

Ēriks gribēja ko teikt. Vēl brīdi viņš šaubījās, vai tiešām teikt to, kas uz mēles un tad, pieklusinātā balsī, taču stingri un noteikti, lūkodamies cieši priekšnieka acīs, viņš ierunājās:

- Varbūt tas tāpēc, ka jūs nedevāt viņiem iespēju?

Bija labi redzams, ka, Ernests, izdzirdējis šos vārdus, sastinga. Viņa seja pietvīka tumši sarkana. Neko tādu no sava padotā viņš nebija gaidījis. Kāda uzdrīkstēšanās! Redaktors ātrumā nespēja atcerēties, vai jel kāds cits viņam līdz šim ir ko tādu spējis pateikt tieši sejā. Šķiet, ka ne. Viņš atvēra muti, lai ko teiktu, taču nespēja rast šim gadījumam īstos vārdus.

Ēriks manīja šefa mulsumu. Lai labotu šo situāciju, viņš mierīgā tonī, kā ko lūgtu, ierunājās:

- Viss, ko es vēlos ir, lai jūs dotu man iespēju. Tas ir viss, ko es jums lūdzu – iespēju un tikai to, - un jau pavisam pieklusinātā balsī vēl piebilda, - Vismaz izlasiet manus stāstus un novērtējiet tos.

Redaktors nu bija mazliet nomierinājies. Atkal viņš vērīgi uzlūkoja pretī stāvošo. Ernests atcerējās daudzus, kas līdzīgi kā Ēriks tagad, bija stāvējuši viņa priekšā un stāstījuši par savām literāta dotībām. Nē, bet neviens no tiem par rakstnieku vai dzejnieku nav kļuvis! Pirmo censoņu darbus redaktors bija rūpīgi lasījis, taču, neatradis tajos nekā ievērības cienīga, viņš atmeta domas par to, ka šādi izdosies atklāt kādu jaunu, daudzsološu literātu. Bet te nu šis Ēriks. Nebija šaubu – kā žurnālists viņš bija lielisks, bet kā rakstnieks? Taču Ernests tam vairs neticēja. Viņš nebija izlasījis jaunekļa līdz šim iesniegtos stāstus, kad jau šis ir klāt ar savu jaunāko veikumu. Lai nu kā, nevarēja noliegt, ka Ēriks bija daudz neatlaidīgāks, apņēmīgāks un arī, kā nupat noskaidrojās, tiešāks nekā visi līdz šim sastaptie literārie censoņi. Varbūt tas par kaut ko liecina? Taču – diez vai. Par vienu gan redaktors bija pilnīgi drošs – šo sarunu Ēriks pilnīgi bez kādiem panākumiem negrasās beigt. Tāpēc viņš, ar rokas mājienu norādīdams uz savu rakstāmgaldu, lēni noteica:

- Labi, atstāj to stāstu tepat.

Ērika sejā parādījās prieks un cerības nojausma.

- Jūs to izlasīsiet, ja?

- Jā. Kad būs brīvāks brītiņš, tad izlasīšu.

Ēriks nolika mapīti tieši pretī šefam. Ar gandarījumu viņš noskatījās, kā Ernests paņem un ātri to pāršķirsta. Taču Ērika vaigs sadrūma, tiklīdz redaktors viņa darbu ievietoja sava lielā rakstāmgalda apakšējā atvilktnē. Tas neko labu neliecināja. Šī sasodītā apakšējā atvilktne! Tur jau gulēja trīs iepriekšējie Ērika stāsti, kurus redaktors līdz pat šim brīdim nebija izlasījis, kaut bija solījis to izdarīt.

(Turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (1)

  1. ruksis / 14.07.2010 22:08

    Gribētos uzzināt, kas notiks ar tām nozagtajām cūkām :) Šis turpinājums man personīgi patīk vislabāk no visiem.

Pievienot viedokli