Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (8. turpinājums)

Gints Miezītis / 29.06.2010

(Foto: samantha celera)

No Ziemassvētku vakara pagājis aptuveni gads. Šai laikā Ērika dzīvē daudz kas izmainījies. Vai viņa sapnis sāk īstenoties?

Reklāma

III nodaļa

(31 gadu vecumā)

Ēriks bija ērti atspiedies pret sava krēsla atzveltni. Labpatikā viņš vērās uz loga pusi, kur caur puspavērtajām žalūzijām telpā iespraucās spožās pavasara saulītes stari. Kāri viņš arī ķēra no ielas nākošo pilsētas kņadu – mašīnu radīto troksni, cilvēku sasaukšanos un citas pilsētai tik raksturīgās skaņas. Nu varēja manīt, ka līdz ar pavasara atnākšanu, visa apkārtējā pasaule ieguvusi jaunu sparu un enerģiju. Arī Ēriks, kurš pēc rudens/ziemas tāda kā paguruma, nu atkal bija pilns entuziasma un apņēmības!

Aizlicis rokas aiz galvas, Ēriks, sēdēdams krēslā uz ritentiņiem, apgriežas ap savu asi., uzmetot ātru skatu savam darba kabinetam un kolēģīšiem, ar kuriem tam bija lemts strādāt kopā.

Šī pilsētas vienīgā laikraksta redakcijas telpa, kuru nu jau vairāk par pusgadu Ēriks sauca arī par savu kabinetu, nebija no tām lielākajām, taču bez Ērika rakstāmgalda te atradās vēl trīs kolēģu darba galdi. Telpā valdīja liela šaurība. Lai arī kabineta sienas un te esošās nedaudzās mēbeles bija gaišos toņos, tas nemazināja saspiestības sajūtu telpā. Bez ievērības bija palikušas darbinieku žēlošanās galvenajam redaktoram par neomulīgajiem un domu lidojuma bremzējošiem apstākļiem, strādājot šādā šaurībā. Redaktors tādos gadījumos vienmēr atbildēja, ka šādi apstākļi te ir bijuši kopš laikraksta dibināšanas laika, un, ja visi iepriekšējie žurnālisti tikuši galā ar saviem pienākumiem, tad tas jāspēj arī viņiem. Tā arī viss palika pa vecam. Vienīgi lielais logs uz ielas pusi spēja radīt šeit strādājošajiem vāju ilūziju par plašumu.

Šai brīdī visu kabinetu pieskandināja spalgs parastā, analogā, tālruņa zvana signāls. Tas bija redakcijas vecākā darbinieka, Osvalda, telefons. Viņš bija sešdesmit astoņus gadus vecs vīrs ar sirmiem matiem, biezām brillēm uz acīm. Pensijā Osvalds nebija aizgājis, un nekas neliecināja, ka to viņš tuvākajā laikā plānotu darīt. Darbs redakcijā bija visa viņa dzīve, jo strādāt te Osvalds bija sācis septiņpadsmit gadu vecumā, un ar lielu entuziasmu cītīgi to darīja līdz pat šim brīdim. Redakcijā reti kurš šaubījās par to, ka arī pēdējo stundiņu Osvalds, visticamāk, sagaidīs strādājot. Nolicis savas biezās brilles uz galda, vecais vīrs pacēla klausuli.

- Osvalds Priede klausās, - gana spēcīgā balsī viņš noskaldīja. – Jā ... jā ... tūlīt būšu.

Nolikdams klausuli, viņš piecēlās kājās. Paņēmis uz krēsla atzveltnes akurāti izklāto brūno vesti, viņš uzvilka to sev mugurā un devās uz durvju pusi. Tad pēkšņi viņš apstājās, ar plaukstu uzsita sev pa pieri un atgriezās pie sava rakstāmgalda. Osvalds bija aizmirsis savas brilles. Uzlicis tās sev uz acīm, viņš atkal devās uz izeju. Pie pašām durvīm viņš vēl pagriezās pret kabinetā sēdošajiem un ierunājās:

- Es tikai aiziešu līdz reklāmas nodaļai, kur kaut kādas problēmas gadījušās. Drīz būšu atpakaļ, - to sakot, viņš izgāja pa durvīm. Vecajam, pieredzējušajam vīram jau labprāt patika pamācīt savus jaunos kolēģus, kuri nekautrējās prasīt viņam padomu visdažādākajos darba jautājumos. Tā bija arī šoreiz.

Ēriks uz Osvalda sacīto reaģēja tikai ar galvas pamāšanu.

Tagad viņš kabinetā bija palicis divatā ar Lieni. Viņa bija divdesmit piecus gadus jauna žurnāliste, kuras pārziņā bija raksti par kultūras dzīves aktualitātēm pilsētā un rajonā. Ērikam patiesi Lienes raksti likās interesanti un saistoši, taču pati rakstītāja viņu interesēja daudz vairāk. Jau ar pirmajām dienām, kopš Ēriks te sāka strādāt, Liene uz viņu atstāja spēcīgu iespaidu. Ar saviem tumši melnajiem matiem, koši krāsotajām lūpām, mazliet viltīgi dzirkstošajām acīm; ar savu visnotaļ temperamentīgo raksturiņu un manierēm; bet vienlaicīgi ar savu burvīgo sievišķību, graciozitāti; ar visu savu būtību viņa bija gluži vai apbūrusi Ēriku. Un viņš arī labprātīgi ļāvās šai burvībai. Iepazīšanās ar šo brīnišķo sievieti Ēriku tik tiešām iepriecināja, uzmundrināja. Viņš nespēja palikt vienaldzīgs pret Lieni. Bet ... Lai kā arī viņš necenstos piesaistīt jaunās sievietes uzmanību, viss velti. Nelīdzēja ne ziedi, ne komplimenti, nekas. Ne vienu reizi vien Ēriks bija aicinājis Lieni kopā aiziet uz kino, teātri, koncertu vai kur citur, bet vienmēr saņēma atraidījumu. Pēc katra šāda atteikuma Ēriks sev solīja nekad vairs viņu nekur neaicināt, arī ziedus nedāvināt, bet ... Viņa bija tik sasodīti skaista, šarmanta un ... jā, arī iekārojama! Kā gan viņš spētu aizmirst tādu sievieti?! Vēl jo vairāk tāpēc, ka retu reizi Liene tomēr piekrita pusdienu pārtraukumos kopā aiziet paēst pretī redakcijai esošajā ēdnīcā. Tajās reizēs Ērikam atkal radās vājas cerības, ka varbūt tomēr viņš spēs atrast ceļu uz šīs sievietes sirdi. Varbūt, ka tomēr izdosies viņu savaldzināt!?

Arī tagad, sēžot pie sava darba galda, Ēriks vēroja Lieni, kura kaut ko cītīgi lasīja sava portatīvā datora ekrānā. Viņas lūpas mazliet kustējās līdzi lasītajam tekstam. Ēriks nespēja atraut acis no tām! Liene, juzdama uz sevi vērsto skatienu, uz īsu mirkli novērsās no datora, lai paskatītos uz pretī sēdošo Ēriku. Viens mirklis, koķets smaids veltīts jaunajam vīrietim, un Liene atkal pievērsās datoram. Pie sevis smaidot, viņa noglaudīja zirgastē saņemtos matus un gana uzkrītoši pārlika labo kāju pār kreiso, tā atsedzot vīrieša skatienam savus melnos ādas augstpapēžu zābakus. Ēriks šīs izdarības nevarēja nepamanīt. Viņš smaidot nodomāja: "Vai viņa mani tagad apzināti kaitina? Vai speciāli kacina? Bet varbūt viņa cenšas piesaistīt manu uzmanību? Varbūt sāk koķetēt?"

Ēriks centās sevi piespiest nelolot kaut kādas rožainās cerības, mēģinot sev iestāstīt, ka Liene tikai koķeti viņu kaitina. Taču mūžīgais "ja nu tomēr" nelika viņu mierā. Ja nu Liene ir mainījusi savu nostāju pret viņu? Ja nu viņa šoreiz piekristu kur kopā aiziet? Jā, ja nu tomēr? Ēriks ļoti gribēja tam noticēt. Taču vilšanās sajūtas pēc visām iepriekšējām atraidījuma reizēm vēl smeldza jaunā vīrieša sirdī. Un kur vēl stingrie solījumi sev vairs necensties iekarot Lienes sirdi? Bet, ja nu tiešām šoreiz viss būs savādāk?

Ēriks vēl aizvien vēroja Lieni. Nespēja viņš novērst skatu no šīs sievietes. Viņš juta, kā sev pašam dotie solījumi sagrūst sīkās drumslās. Skepse, neticība un šaubas piekāpās cerību priekšā. Bija jāmēģina! Citādāk šīs šaubas un domas "kā būtu, ja būtu" viņu vajās vēl ilgi. Tās nedotu viņam mieru, un visu laiku urdītu jautājums – "ja nu viņš, Ēriks, būtu tomēr saņēmies un vēl reizi mēģinājis savaldzināt Lieni, kura, iespējams, šai brīdī viņu tiešām mēģina iedrošināt uz šo soli?" Varbūt viņš atkal kļūdās, bet varbūt – ne! Un ir tikai viens veids, kā par to pārliecināties! Bija jārīkojas! Un piedevām – nekavējoties, kamēr kabinetā bija tikai viņi vien. Vēl reizi viņš mēģinās tuvoties Lienei! Un šai nu gan vajadzētu būt pēdējai tādai reizei! Ja arī šoreiz jaunā sieviete viņa piedāvājumu noraidīs, tad nu gan turpmāk Ēriks viņu ignorēs, cik nu tas būs viņa spēkos! Kārtējo reizi viņš sev to solīja.

Bet nu bija jārīkojas! Apspiedis nelielo uztraukumu, Ēriks drošā balsī uzrunāja pretī sēdošo sievieti:

- Liene?!

- Jā, Ērik, - maigā balstiņā atbildēja uzrunātā. Viņa novērsās no sava datora ekrāna, lai pievērstos pretī sēdošajam darba kolēģim.

Redzot sievietes skaistās acis vērstas pret viņu, sirds Ērika krūtīs sāka sisties straujāk. Tomēr gana apņēmīgā balsī viņš turpināja:

- Varbūt aizejam šovakar uz kādu filmu?

- Nē, šovakar es nevaru, - koķeti smaidot, atbildēja Liene.

"Melo!" – tā bija pirmā doma, kas iešāvās prātā Ērikam. Īsti pārliecināts viņš par to gan nebija, taču šaubas par sievietes vārdu patiesumu bija gan. Un vēl tās acis, kas šķita tik viltīgas.

- Ko tad tu šovakar dari? – stingrā balsī pajautāja Ēriks, pats brīnīdamies, kādā tonī šo jautājumu uzdeva.

Arī Liene apmulsa, dzirdot šādā manierē uzdotu jautājumu. Viņa mazliet saminstinājās pirms atbildēja, ka šovakar tai esot jāapciemo apslimusī vecmāmiņa. To sakot, jaunā sieviete novērsa skatienu no Ērika, un atkal cītīgi pievērsās datora ekrānam.

"Melo! Tā melo, ka vairs acīs nespēj paskatīties!"- nu jau ar lielāku pārliecību, ka sieviete tiešām melo, secināja Ēriks. Viņš bija aizkaitināts! Ne tikai uz Lieni, bet arī pats uz sevi, ka atkal ļāvis viņai sevi apmuļķot! Viņa tikai pakaitinājusi Ēriku, pasmējusies par viņu, paspēlējusies! Ēriku pārņēma dusmas! Mazliet arī kauns par šādu izgāšanos. Viņš Lienei vairs neko neteica, pat neskatījās uz viņas pusi. Tikai sev kārtējo reizi solīja, ka šī nu tiešām bijusi pēdējā reize, kad viņš kur aicinājis šo sievieti!

Ērika dusmas un kaunu mazliet slāpēja tieši šai brīdī kabinetā ienākušais kolēģis Kristaps. Viņš bija gara auguma vīrietis, Ērika vienaudzis, skūtu galvu un labā fiziskā formā. Ne velti viņš bija sporta žurnālists. Kristaps nebija ticis vēl līdz savai vietai, kad jau uzrunāja Ēriku:

- Tu gaidīji atnākam šefu. Nu viņš ir klāt, savā kabinetā.

- Aha, skaidrs, - Ēriks ātri piecēlās no krēsla. Viņš jau pāris pēdējās minūtes vēlējās pamest šo telpu, un nu bija radies reāls iemesls to arī izdarīt. Paņēmis uz sava galda guļošo mapīti, kuras vāku rotāja liels skaitlis "1210," viņš neatskatīdamies devās uz izejas pusi. Iznācis garajā gaitenī, Ēriks uzreiz jutās labāk. Tūdaļ viņš lieliem soļiem sāka soļot uz galvenā redaktora kabinetu. Ēriks pamanīja, ka no pretējā gaiteņa gala šurpu nāk kolēģis Osvalds. Taču Ēriks nevēlējās kavēties, iztaujājot veco vīru, kas tad īsti reklāmas nodaļā bija atgadījies. To viņš varēs noskaidrot vēlāk. Tagad svarīgākais bija pēc iespējas ātrāk nokļūt pie redaktora. Tāpēc Ēriks tikai pamāja Osvaldam, nogriezās gaitenī pa kreisi, un jau pēc mirkļa stāvēja pie galvenā redaktora kabineta durvīm. Ēriks droši pieklauvēja, un, sagaidījis aicinājumu ienākt, atvēra durvis.

(Turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (0)

Pievienot viedokli