Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (7. turpinājums)

Gints Miezītis / 14.06.2010

(Foto: Kristian D.)

Turpinām sekot līdzi Ērika gaitām Ginta Miezīša darbā "Rakstnieka stāsts".

Reklāma

(7. turpinājums)

Ēriks vēlreiz iemalkoja pāris malkus kokteiļa un ieklausījās, par ko tagad runā abi blakussēdētāji. Šoreiz runātājs bija Uldis, kurš stāstīja kaut ko par iekšpolitikas tendencēm pēdējo desmit gadu laikā. Tiesa gan, loģikas šai stāstījumā bija visnotaļ maz. Tā vismaz šķita Ērikam.

Uldis Kempers, līdz nonākšanai Rīgā, bija dzīvojis tikai kādus četrdesmit kilometrus no Ērika, pilsētas novadā. Taču arī viņi iepazinās tikai tad, kad kļuva par kursabiedriem. Kopīgu valodu abi atrada ātri, jo Uldis bija visnotaļ jautrs un dzīvespriecīgs cilvēks. Viņš bija no tiem retajiem, kam vienmēr viss bija labi un, kā saka, viss gāja kā smērēts. Bez problēmām viņš pabeidza universitāti, drīz vien arī atrada labi atalgotu darbu kādā plaukstošā reklāmas aģentūrā, pēc kāda laiciņa iepazinās ar fantastisku sievieti Intu un jau sākās runas par kāzām, bet tad ... kaut kas sagāja pilnīgi šķērsām. Ar pašu Uldi. Līdz šim tik jautrais un optimistiskais Uldis arvien vairāk sāka atgādināt depresīvu īgņu. Ēriks centās uzmundrināt, "sapurināt", palīdzēt draugam, bet bez panākumiem. Uldis slīga arvien dziļāk un dziļāk depresijas purvā, un ar to roku rokā gāja alkohols. Ātri vien sākotnēji regulārā iedzeršana bija kļuvusi jau par pilnīgu alkoholismu. Tā drīz vien Uldis arvien noteiktāk sāka līdzināties Edmundam. Un, ja studiju gados, viņi viens otru pat lāgā paciest nespēja, tad, laika gaitā, abi kļuva par visnotaļ labiem draugiem. Pareizāk sakot – pudeles brāļiem. Tā arī viņi abi krogā sēdēja šajos svētkos, kā ierasts – dzēra un lamāja visu pasauli.

Ērikam tiešām bija žēl noskatīties, kā viņa kādreiz tik labais draugs Uldis pēdējā laikā tik acīmredzami degradējas. Bet ko gan viņš tur varēja līdzēt, ja neskaitāmās sarunas, diskusijas nav nesušas augļus? Uz Ērika aicinājumiem meklēt speciālistu palīdzību, Uldis tikai atšņācis, lai nelienot viņa personīgajās darīšanās. Ēriks saprata, ka, ja jau pats Uldis negrib atrisināt savas alkoholisma un pārējās problēmas, tad arī neviens cits viņa vietā to neizdarīs. Tāpat Ēriks domāja, ka ir sapratis iemeslu tādām diezgan pēkšņām drauga pārvērtībām. Ēriks bija pārliecināts, ka nebēdnīgajos studiju gados Uldim nav bijušas rūpes, tieši tāpēc arī viņš tad bijis tik jautrs un bezrūpīgs. Taču pēc universitātes beigšanas sākusies nopietnā dzīve – darbs, savs dzīvoklis, nopietnas attiecības utt. Acīmredzot tam visam Uldis nav bijis gatavs. Kāpēc? To nu gan īsti Ēriks nespēja saprast. Varbūt mugurkauls nav bijis gana stiprs, varbūt motivācija trūkusi vai kas cits. Taču rezultāts bija acīmredzams – Uldis slīga depresijā, neapmierinātībā, drīz vien zaudēja darbu, arī attiecības izira. Un to visu aizstāja alkohols un biežā laika pavadīšana kopā ar Edmundu.

Ēriks vēlreiz iemalkoja savu kokteili, kurš nu jau gāja uz beigām. Arī Edmunda un Ulda sarunās bija iestājusies klusuma pauze. Tad Edmunds izvilka no azotes cigarešu paciņu un sāka meklēt pa kabatām šķiltavas.

To redzot, Ēriks pavīpsnājot uzrunāja Edmundu:

- Tu jau kuro gadu soli atmest smēķēšanu. Kā redzu, līdz pat šim brīdim tev tas nav izdevies. Vai pie tā arī kāds cits ir vainīgs? Un, otrkārt, - Ēriks ātri turpināja, neļaujot Edmundam ko iebilst, - šeit smēķēt ir aizliegts. – Ēriks ar pirkstu parādīja uz aizlieguma zīmi pie sienas.

Nu abiem, Edmundam un Uldim, bija atkal tēma, par ko papukstēt. Sākās vaimanāšana par to, cik grūti klājas smēķētājiem, kā viņi tiek ignorēti utt. Ēriks to vairs neklausījās. Izdzēris pēdējo kokteiļa malku, viņš pirms promiešanas vēl tikai iegāja labierīcībās. Esot tur, pēc īsa brītiņa, Ēriks saklausīja vairākas spalgas balsis par kaut ko strīdamies, rājoties. Kas gan tur varēja būt noticis? Iznācis no tualetes, viņš redzēja, ka pie viņu galdiņa, pie kura arī pats Ēriks bija sēdējis, pienākusi bija bārmene un tai blakus apsargs. Visi bija iekarsuši strīdā. Pienācis tuvāk, Ēriks pamanīja savu abu kompanjonu pirkstos kūpošas cigaretes. Tātad strīds bija sācies par smēķēšanu neatļautā vietā. Taču, cik varēja noprast, konflikts bija attīstījies arī citā gultnē. Visdrīzāk kāds bija apvainojis bārmeni. Pazīstot abus, nebija tikpat kā nekādu šaubu, ka tas bija Edmunds. Tieši pret viņu bija pavērsusies bārmene un aizsvilusies tam atcirta:

- Tu labāk paskaties uz sevi! Regulāri es tevi redzu piedzērušos un mūždien dzirdu tevi sūdzamies un vaimanājam! Tu man pats atgādini sasodītu neveiksminieku! Un ko tu vēl man pārmet?! Es mācos augstskolā, vakaros piestrādāju te, krogā, un vēl atrodu kādu brīvu brīdi, lai pamuzicētu kopā ar savu grupu! Un es nečīkstu kā tu, bet cīnos un zinu, ka sasniegšu to, ko vēlos! Bet tu?!? Esmu pārliecināta – kāds lūzeris esi, tāds arī paliksi! – To pateikusi, bārmene pagriezās un aizgāja.

Edmunds bija pilnīgi apstulbis, ka kāds viņam ko tādu var pateikt, piedevām, vēl kaut kāds sievišķis. Viņš jau grasījās ko teikt, bet tai brīdī apsargs paspēra soli tuvāk pie galda sēdošajiem un strikti noteica:

- Lasieties prom no šejienes labi ātri!

Uldis saprata, ka labi vairs nav, tāpēc iebukņīja Edmundam sānā, sacīdams:

- Iesim ar’ prom no šīs neviesmīlīgās vietas!

Edmunds šoreiz neiebilda un piekrita Uldim. Abi paņēma savas virsjakas un ar cigaretēm zobos, manāmi streipuļodami devās uz izejas pusi. Uldis, pamanījis netālu stāvošo Ēriku, kurš bija noskatījies šeit notiekošo, uzsauca, lai arī viņš seko tiem līdz. Pēc mirkļa Ēriks atradās jau blakus galdam, pie kura vēl aizvien stāvēja apsargs. Ēriks nezināja, ko šādā brīdī teikt un vai vispār kas ir jāsaka, bet tad ierunājās pats apsargs:

- Tu arī savāc savu jaku un lasies!

Ēriks neiebilda apsargam, jo šā vai tā bija domājis doties mājās, bet sajutās viņš tagad draņķīgi. Ne jau apsarga intonācija Ēriku aizskāra vai tas, ka viņu padzen no kroga. Nē! Ēriks jutās šai brīdī nožēlojams tāpēc, ka apsargs, bez šaubām, arī viņu uzskatīja par tādu pašu kā Edmundu un Uldi. Tomēr Ēriks nesāka skaidroties ar apsargu. Paņēmis savu virsjaku, viņš atstāja šo telpu. Ejot garām bāra letei, viņš uz brīdi apstājās, lai atvainotos par notikušo bārmenei, kura jau stāvēja aiz letes.

- Man žēl, ka tā sanāca. Viņi, kad sadzeras, tiešām paliek stulbi un paši nesaprot, ko runā. Neņem tos pierē! Jā, un, lūdzu, neuzskati arī mani par tādu pat lūzeri! Es tāds tiešām neesmu! Arī man ir mērķis, ko vēlos sasniegt. Gluži kā tev! – Pasmaidīja Ēriks.

Bārmene cieši ieskatījās viņam acīs.

- Ja tev ir mērķis, tad centies to sasniegt, nevis tērē laiku ar tiem diviem idiotiem, - viņa atbildēja, pamājot ar galvu uz durvju pusi, caur kurām varēja saskatīt ārā stāvošo Edmundu un Uldi, kuri smēķēja un laikam jau gaidīja iznākam Ēriku. – Un šī jau nav pirmā reize, kad redzu jūs visus trīs te sēžam, - piemitināja bārmene un sāka cītīgi slaucīt kādu glāzi, liekot saprast, ka saruna beigusies.

To Ēriks saprata. Un saprata arī to, ka viņai ir taisnība. Neko vairs neteicis, viņš izgāja no kroga. Diezgan asā tonī viņš nekavējoties vērsās pie Edmunda, kurš tai brīdī stāstīja Uldim, cik šai krogā tomēr esot negaršīgs alus:

- Vai tev, akurāt, arī svētkos sava žults jāizlej uz citiem? Ko tu viņai pateici?

- Ta, Ērik, saproti, viņa ir ...

Ēriks neļāva viņam turpināt:

- Jā, jā, es saprotu! – Viņš atmeta ar roku un piebilda, - es dodos mājup!

To pateikdams, viņš pagriezās un devās prom.

- Ērik, uz kurieni tu? Nāc, aiziesim svētkus nosvinēt uz kādu citu, labāku krogu nekā šis, - sauca Uldis.

Ēriks atgriezās pret viņiem un atbildēja:

- Nē, nē, paldies! Jūs jau man paspējāt šos svētkus sabojāt!

Vairs neko Ēriks neteica, tikai ātrā gaitā turpināja iesākto ceļu mājup. Viņš pa ausu galam dzirdēja, ka Uldis vai Edmunds kaut ko vēl sauc, taču ko tieši – saklausīt vairs jau nevarēja. Un Ēriku tas arī vairs neinteresēja. Pēc iespējas ātrāk Ēriks tagad gribēja tikt no viņiem prom, un pēc iespējas ātrāk sasniegt mājas.

Bija sācies putenis. Vēja brāzmas traucās Ērika sejā, bet viņš turpināja iet uz priekšu tādā pat ātrā solī, kā līdz šim. Sev apkārt viņš neredzēja gandrīz neko, tikai ausīs vēl un vēl skanēja bārmenes vārdi – "Ja tev ir mērķis, tad centies to sasniegt, nevis tērē laiku ..." Tā tas tiešām bija! Zelta vārdi! Par to Ēriks nešaubījās.

Šie bārmenes vārdi lika straujāk mutuļot Ērika asinīm. Arī niknums un dusmas uz Edmundu un Uldi lika tām mutuļot straujāk! Kā gan viņi var būt tādi idioti?!? Viņiem ir viss – veselība, galva uz pleciem, zināšanas, iespējas sasniegt visu, ko tie vēlas. Bet kā viņi to izmanto? Nekā! Tikai sēž, dzer un vaimanā! Nu, jā, tā jau ir, ja nav nedz mērķtiecība, nedz gribasspēka. Taču Ērikam šīs īpašības ir! Un viņš nedomā kļūt par tādu, kā tie divi! Ēriks to pierādīs!

Tā, raitā solī ejot, drīz vien viņš jau bija sasniedzis mājas. Uzmanīgi un klusi Ēriks iegāja tajā. Te viss bija kluss un mierīgs. Mājinieki gulēja saldā miegā. Taču Ēriks par gulēšanu nedomāja. Viņš ātri devās uz savu istabu, un apsēdās pie rakstāmgalda. Iedzēsis galda lampu, viņš pievilka sev tuvāk uz rakstāmgalda esošo atvērto kladi. Tā bija gandrīz vai tukša, ja vien neskaita vairākas ar tinti izkrāsotas rūtiņas un dažus treknus punktus lapas augšējā, kreisajā stūrī. Strauji viņš saķēra turpat blakus guļošo pildspalvu, un sāka to virpuļot starp pirkstiem. "Nē, nē! Es neesmu un nebūšu lūzeris," – pie sevis atkārtoja Ēriks. Viņš sāka kaut ko rakstīt, taču tūdaļ to nosvītroja, atkal uzrakstīja un tūlīt pat nosvītroja arī to. Nervozi viņš turpināja spēlēties ar pildspalvu. Tad pielēca kājās un sāka šurpu turpu staigāt pa istabu. Piegājis pie loga, viņš pavērās tajā. Aiz loga plosījās putenis, kurš pieņēmās spēkā ar katru brīdi. Ielas laterna regulāri slēdzās ārā, tad atkal ieslēdzās, izslēdzās ... Ēriks apsēdās pie rakstāmgalda. Atkal drudžaini virpuļoja pildspalvu sev starp pirkstiem. "Man šonakt ir kaut kas jāuzraksta! Man šonakt ir kaut kas jāuzraksta!" – nebeidza sev atgādināt Ēriks. Kaut kas tika uzrakstīts, tad atkal pārsvītrots un labots.

Tā pagāja stunda, vēl stunda, bet Ēriks tik’ sēdēja pie sava rakstāmgalda, ik pa brīdim pielecot kājās, lai satraukti pārvietoties no vienas istabas malas uz otru. Tā pagāja arī trešā un ceturtā stunda. Debesjuma austrumpusē sāka parādīties pirmās gaismas atspulgs, bet Ēriks vēl nerimās. Viņš bija pilns apņēmības šonakt kaut ko uzrakstīt ...

(Turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (0)

Pievienot viedokli