Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (6. turpinājums)

Gints Miezītis / 07.06.2010

(Foto: jakevol2)

Paldies visiem, kas dalās pārdomās par Ginta Miezīša darbu. Savu viedokli autors izteicis komentāros pēc iepriekšējā, 5.turpinājuma. Joprojām gaidām lasītāju viedokļus!

Reklāma

(6. turpinājums)

Ar Edmundu Varavīksniņu Ēriks iepazinās tikai studiju gados Rīgā. Lai arī abi jaunekļi līdz tam bija dzīvojuši vienā un tai pašā mazpilsētā, pazīstami viņi nebija. Rīgā Edmunds mācījās tai pat fakultātē, tikai citā, angļu valodas, nodaļā. Tā, pateicoties kopīgiem draugiem un paziņām, viņi drīz vien satikās un iepazinās. Nenoliedzami, Edmunds mācēja atstāt par sevi ļoti labu iespaidu uz tikko iepazītiem cilvēkiem. Tas arī bija iemesls Ērika tālākai draudzībai ar viņu.

Ēriks Edmundu iepazina kā pieklājīgu, kulturālu un laipnu cilvēku. Edmundam piemita fantastiskas komunicēšanās spējas, kas ļāva viņam viegli atrast kopīgu valodu ar iepazītajiem cilvēkiem. Spēja radīt par sevi uzticama cilvēka iespaidu, ļāva Edmundam iemantot apkārtējo uzticēšanos. Uz to uzķērās arī Ēriks. Nevarēja noliegt – Edmunds bija visnotaļ erudīts un zinošs daudzās jomās. Vēsture, politika, ekonomika, literatūra un datorzinības – tās bija tikai dažas no jomām, kurās labi orientējās Edmunds. Neskaitāmi gari vakari bija pagājuši diskutējot un apspriežot šīs un vēl citas tēmas. Visbiežāk gan – pie alus kausiem kādā krodziņā. Jā, Ēriks nenoliedza, ka šīs sarunas viņam reiz tiešām gāja pie sirds. Sākotnēji Edmunds tiešām bija tas cilvēks, ar kuru bija patīkami kopā pavadīt laiku.

Vēl runājot par Edmunda personības gaišo pusi, nedrīkst nepieminēt viņa fantastisko spēju itin viegli un kārtīgi apgūt svešvalodas. Tas tiešām bija apbrīnas vērts! Ne velti viņš studēja angļu valodu. Taču bez dzimtās latviešu valodas, krievu un jau pieminētās angļu valodas izcilo pārzināšanu, viņš ļoti labā līmenī pārzināja arī franču, zviedru, norvēģu, vācu, poļu, spāņu un ka tik ne vēl kādu valodu. Tiešām apbrīnojami! Daudzo valodu zināšana Edmundam pavēra durvis uz daudziem paziņām un sakariem ārzemēs.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Ēriks reiz bija pārliecināts, ka Edmundu gaida spoža nākotne, izcila karjera un panākumi. Viss liecināja par to. Tomēr viņš kļūdījās. Smagi kļūdījās! Drīz vien Ēriks sāka saskatīt Edmunda īsto un patieso dabu, viņa reālo būtību. Un tikai tad Ēriks apzinājās, ka pirmais iespaids par Edmundu ir bijis ne vien kļūmīgs un nepatiess, bet, ka viņš vispār ir vērtējis tikai Edmunda masku, kas sedza tā patieso seju. Un tā, patiesā seja, bija drausmīga. Ne velti viņu abu attiecības drīz vien pasliktinājās. Te gan jāpiebilst, ka tā notika un notiek arī ar pārējiem Edmunda draugiem – tiklīdz tie sāk apzināties, kas par cilvēku patiesībā slēpjas aiz tās jaukās maskas, tā draudzība pagaist. Jā, savu masku Edmunds mācēja valkāt lieliski, tikai ne pārāk ilgu laiku.

Laika gaitā Ēriks atklāja, ka Edmunda sirdī un dvēselē mājo tādas rakstura īpašības kā neizmērojams egoisms, naids, skaudība, nihilisms, neiecietība, arī melīgums, vainas novelšana uz pārējiem un citas tamlīdzīgas īpašības. Pilnīgi jābrīnās, kā gan tik daudz negāciju spēj piemist vienam cilvēkam. Vēl vairāk Ēriks nespēja saprast, līdz pat šim brīdim viņš mēģināja rast atbildi tam, kā gan tāds cilvēks kā Edmunds, tik veiksmīgi spēja izlikties par patīkamu un jauku cilvēku, iegūstot apkārtējo ļaužu neviltotas simpātijas un draudzību. Nu, vismaz uz laiku. Pie šiem cilvēkiem piederēja arī pats Ēriks, kurš Edmundu par savu draugu sauca nevienu vien gadu.

Ēriks bija centies izprast, kādi gan varētu būt iegansti tādai Edmunda patiesajai dabai. Un vienīgais, kas nāca prātā, bija – acīmredzot, dziļākos personības dziļumos viņu mocīja un „dīdīja” kādi pašam varbūt pat neapzināti, bet gana spēcīgi kompleksi. Varbūt pat kādas psiholoģiskas bērnības traumas. Par to gan Edmunds nebija runājis. Un to jau ar’ varētu saprast. Viņš vispār nespēja, un arī nemaz negribēja, uz sevi paskatīties no malas, kur nu vēl paskatīties kritiski! Paškritika? Tāda īpašība Edmundam nepiemita. Jāšaubās, vai viņš vispār zināja, ko tā nozīmē. Atzīt savas kļūdas? Nē!!! Viņš nekad nepieļāva pat varbūtību, ka ir kļūdījies, kur nu vēl atzīt tās!?!

Un tieši ar šo paštaisnumu cilvēki sāka saskatīt Edmunda personības ēnas puses. Arī Ēriks.

Laikam ritot, Edmunda neapmierinātība uz āru izpaudās arvien spilgtāk un pamanāmākā formā. It īpaši jau mūžīgā citu lamāšana, vainošana visās problēmās, apkārtējo kritizēšana un zākāšana, kā pamatā, visticamāk, bija jau pieminētais paškritikas trūkums, kompleksi, paša zemais pašnovērtējums un varbūt arī pārliecinātības trūkums.

Ja Edmundam kaut kas nesanāca vai neizdevās, tad pie tā vainīgs bija kāds cits. Pie katras sīkākās negācijas ātri vien tika atrasts grēkāzis – tas varēja būt ikviens, tikai ne viņš pats. Tā, piemēram, viņam nebija tās labākās atmiņas par skolas gadiem, jo, tieši tā – klasesbiedri bijuši stulbi, muļķi, idioti utt. Tā vismaz viņš pats domāja. To pašu viņš teica arī par saviem kursabiedriem – visi stulbeņi un idioti. Universitāti Edmunds nepabeidza. Un atkal – vainīgs pie tā bija kāds cits, tikai ne viņš. Šajā gadījumā viņš vainoja augstskolas pasniedzējus, kuri it kā bija „uzēdušies” uz Edmundu, kā dēļ universitāti pabeigt viņam neizdevās. Tiklīdz Edmunds sāka strādāt, tā arī darba kolēģi, izrādījās, visi gadījušies muļķi. Arī tagad, krogā sēžot, Edmunds Uldim stāstīja par darba nebūšanām.

Šai brīdī Ēriks neizturēja Edmunda vaimanāšanu un pārtrauca to:

- Es atceros, ka pirms dažiem mēnešiem tu sēdēji šai pašā krogā, un arī čīkstēji par darbu. Toreiz tu nebiji apmierināts ar to, ka tevi neviens darbā nenovērtē, neuzticas utt. Un ko es dzirdu tagad?! Beidzot firma tev uzticējās, ieceļot tevi par paša nupat minētā projekta vadītāju! Un kāds ir rezultāts?!? Kā pats nupat teici – projekts ir pilnībā izgāzies! Un tu jau atkal sāc visu vainu novelt uz citiem! Tagad tev priekšnieks esot vainīgs, jo tev speciāli uzticējis neveiksmei nolemtu projektu; tavi padotie arī esot stulbeņi, jo tev šķiet, ka viņi pret tevi pa kluso ir sazvērējušies un tīšuprāt iegāzuši; sadarbības partneris arī tev šķiet tāds un šitāds un nezin’ vēl kāds, - Ēriks cieši ieskatījās Edmunda acīs un turpināja. – A varbūt pats projekta vadītājs ir pie vainas, ka nav ticis galā ar saviem pienākumiem, ko? Un atbildīgais biji tu pats! Klau, vecīt, vai tu kādreiz spēsi atzīt savas kļūdas? Kļūsti taču beidzot par pieaugušu vīrieti!

Šādi vārdi Edmundu ļoti saniknoja un aizvainoja. Viņa seja ātri vien aiz dusmām kļuva tumši sarkana, varēja manīt, kā niknumā tam kustas žokļa kauli. Drudžaini Edmunds saķēra alus kausu, iemalkojis dažus lielus malkus, viņš vērsās pret Ēriku:

- Ehh, nu ko tu tagad runā? Tu taču nepazīsti tos manus stulbos darba kolēģus!

- Nepazīstu gan, bet stipri šaubos, vai viņi visi ir tādi idioti, par kādiem tu viņus turi. Negribas arī ticēt, ka tu vienīgais tas gudrais gadījies, - pavīpsnāja Ēriks.

Edmunds gribēja ko iebilst, taču teikt viņam tā lāgā nebija ko, tāpēc viņš tikai iemalkoja dažus malkus no kausa.

Arī Ēriks padzērās savu kokteili, kurš nu jau bija nedaudz atdzisis. Viņš saprata, ka tālāk ar Edmundu nav vērts diskutēt, jo savu vainu viņš nekādā gadījumā nespēs atzīt. Un tā tas bija arī citos gadījumos.

Tā, piemēram, Edmunds arī savu nespēju veidot normālas attiecības ar sava vecuma sievietēm slēpa aiz daiļā dzimuma lamāšanas un zākāšanas. Viņš centās rast psiholoģiskus, filozofiskus, bioloģiskus, vēsturiskus u.c. apliecinājumus tam, ka arī sievietes ir stulbas un dumjas. Un viss tas tikai tāpēc, ka pats nespēja tikt galā ar saviem kompleksiem un nepārliecinātību. Arī skaudība viņam traucēja saprasties ar skaistām un veiksmīgām sievietēm. Ļoti Edmundam derdzās, ja sievietei bija labs darbs, veiksmīga karjera, kur nu vēl, ja tai bija pašai sava automašīna. To viņš nespēja paciest. Tieši tādēļ viņš kontaktējās ar palaistuvēm vai nepilngadīgajām, parasti gan ar abām vienā – nepilngadīgajām palaistuvēm, jo attiecībās ar tādām sievietēm (meitenēm), viņš jutās pārāks.

Tikpat ļoti kā lamāt sievietes, Edmundam patika lamāt valsti, kuru viņš arī bieži vien vainoja pie visām savām likstām. Bija pat gadījums, kad viņš savā dzeršanas kārē vainoja Latviju, jo, lūk, tā viņu esot novedusi līdz tādai dzeršanai. Savu paša vainu viņš, saprotams, šai negācijā nesaskatīja. Ne reizi vien Edmunds aizbrauca strādāt uz citām Eiropas valstīm – Zviedriju, Franciju, Angliju, - kur it kā viss esot kārtībā, bet ... jau pēc dažiem mēnešiem viņš atgriezās, vaimanājot, ka arī tur viss esot slikti un nepareizi.

Tāds nu bija Edmunds. Ēriks būtu atcerējies vēl daudz šādu čīkstēšanu un vaimanāšanu piemēru no Edmunda puses, taču viņš vairs nevēlējās par to domāt. Vēl jo vairāk tālab, ka, pēc Edmunda domām, pret viņu bija sazvērējusies visa pasaule, kura bija pārpilna ar vieniem vienīgiem idiotiem, kas to vien darīja kā traucēja viņam dzīvot. Nebija vērts par to ar Edmundu strīdēties.

(Turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (5)

  1. Kristīne / 07.06.2010 22:57

    Es jau no iepriekšējās epizodes sapratu, ka Edmunds būs "es jau neko, citi vainīgi" tips. Ir gadījies tādus satikt. Labi aprakstīts - lasot radās vēlēšanās rīkoties tāpat kā Ērikam un pateikt tādam Edmundam visu tieši ģīmī.

  2. inese / 08.06.2010 11:23

    Jā, pasaule raiba kā dzeņa vēders un cilvēki tajā tik dažādi. Sastapšanās ar tādiem padara ikdienas dzīvi tik interesntu.

  3. Zz / 08.06.2010 11:43

    Vai Edmundam būs kāda būtiska loma turpmākajā stāsta gaitā,ka viņa nožēlojamajai personai atvēlēta tik liela uzmanība?
    Paldies autoram par komentāriem pie 5.turpinājuma! :) Jauki,ka veidojas dialogs starp lasītājiem un autoru. Parasti jau lasītājs rod savu interpretāciju par izlasīto un uzzināt autora viedokli neizdodas.

  4. Usnis / 09.06.2010 19:52

    Laimīgais Edmunds!Autors viņu padarījis par zvaigzni! :)

  5. Guntars / 12.06.2010 15:00

    Man gan liekas, ka jebkuram cilvēkam, arī jau minētajam Edmundam, tomēr piemīt kaut viena vai dažas slavējamas iezīmes vai īpašības, un cilvēks nez vai ir tik ļoti melns kā katla dibens.Gan jau arī Edmundam tādas var atrast, ja labi pameklē.Viņš taču savā ziņā ir tik talantīgs ! Un nez vai Edmunds par čīkstētāju un nomelnotāju kļuva jau autiņos sēžot, gan jau arī viņu kāds pamatīgi paskoloja...

Pievienot viedokli