Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (5. turpinājums)

Gints Miezītis / 01.06.2010

Turpinām sekot līdzi Ērika gaitām Ginta Miezīša darbā "Rakstnieka stāsts". Ēriks tik ļoti grib sevi apliecināt, atgūt slimības laikā iekavēto Nemitīgi viņu vajā domas, ka ģimenes locekļi un studiju biedri paspējuši vairāk – viņiem ir savas ģimenes, izglītība. Bet vai tas tiešām tā ir?

Reklāma

(5. turpinājums)

Ātri vien viņš silti saģērbās un pēc mirkļa jau klusi, nevienu netraucējot, izgāja no mājas. Tikko iznācis laukā, Ēriks sajuta ziemas sala dvašu savā sejā. Viņš nedaudz noskurinājās, pavilka augstāk virsjakas apkakli un devās ceļā.

Visapkārt viss bija balts. Arī tagad no gaisa krita lielas, baltas pūkas. Sniegs padarīja apkārtni gaišāku un patīkamāku. Noskaņojums Ērikam bija pacilājošs. Tā viņš lēnā solī gāja pa piesnigušo ielu, dzirdot, kā zem kājām gurkst sniegs. Pilsētas ielās nemanīja ne cilvēkus, ne mašīnas. Tikai nomierinošs, dziļš klusums.

Ēriks sev vaicāja, vai tad, slavenam un bagātam esot, viņš arī varēs tā brīvi un viegli, neviena netraucēts, pastaigāties pa naksnīgajām pilsētas ielām, kā to dara tagad? Vai viņš tad spēs izbaudīt, piedzīvot tādu mieru un noskaņu kā šai naktī? Vai tad viņam būs tāda iespēja izbaudīt vientulību, palikt vienam ar savām domām? Diez vai. Bet tomēr slava un atzinība viņu, Ēriku, vilināja. Pat ļoti vilināja! Sajust apkārtējo atzinību, varbūt pat apbrīnu – to vēlējās piedzīvot un izbaudīt Ēriks. Viņš tik ļoti ilgojās pēc tā, lai viņu novērtētu; lai ģimene, radi, draugi lepotos ar viņu; lai sabiedrībā viņš tiktu uzskatīts par krietnu un spējīgu cilvēku! Ehh, kā viņš to vēlētos!

Bet pagaidām vēl viņš vientulīgi klīda pa naksnīgās pilsētas tukšajām ielām. Neviena netraucēts viņš soļoja tik’ uz priekšu. Šovakar Ērikam apkārt nebija neviena – ne fanu pūļi, ne žurnālisti, ne kritiķi, ne apnicīgie paparaci, ne skauģi, ne liekuļi – neviens, tikai viņš viens pats ar savām domām.

Pa netālo ielu lielā ātrumā aiztraucās kāda vieglā automašīna. Tā lika Ērikam atrauties no aizdomāšanās, un atgriezties realitātē.

Pēc mirkļa Ēriks pamanīja pirmo dzīvo būtni šīs pastaigas laikā. Pretī viņam, pa ielas otru malu, kaut ko zemē ostīdams, skrēja vidēja lieluma melns suns. Tas uzmeta ātru, vienaldzīgu skatienu Ērikam, un tūdaļ ar’ turpināja tālāk savu skrējienu, cītīgi ostīdams sniegu. "Pat suns man lāgā uzmanību nepievērš" - nodomāja Ēriks un tūdaļ arī iesmējās par šādu muļķīgu atziņu.

Tā nu viņš bija nonācis līdz kādam lielākam ielu krustojumam. Tieši krustojuma centrā Ēriks apstājās. Viņš apgriezās ap savu asi, tīksminādamies par skaisto skatu, kas pavērās apkārt. Netālu esošo koku zaros dega spuldzītes, arī māju fasādes bija skaisti apgaismotas, luksoforos mirgojošās dzeltenās gaismas arī piešķīra tuvējai apkārtnei īpašu noskaņu. Un, protams, pāri visam vēl arī sniega sega, kas pārklāja zemi, un turpināja snigt vēl un vēl. Ēriks pacēla galvu augšup, ļaujot sniegpārslām krist uz savas sejas. Cik fantastiski bija tā stāvēt!

Nezin, cik ilgi viņš vēl tā būtu palicis stāvot, ja vien no kāda iekšpagalma nebūtu atskanējušas cilvēku čalas. Ēriks devās tālāk. Nebija viņam padomā šai naktī sastapt nepazīstamu cilvēku kompāniju.

Atkal viss bija kluss un mierīgs, apkārt nemanīja nevienu dzīvu dvēseli. Ēriks jau sāka apsvērt domu griezties atpakaļ uz māju pusi, bet ... nē, tomēr vēl ne. Kaut kur no tuvējās apkārtnes Ēriku sasniedza kāda pazīstama skaņa. Vēloties kārtīgāk to saklausīt, Ēriks devās uz to pusi, no kurienes skaņa nāca. Nu jau varēja pavisam skaidri secināt, ka tā ir dziesma. Kāda ļoti zināma un sen iemīļota dziesma. Tā Ēriks bija nonācis līdz kādam krodziņam, no kurienes tad arī mūzika bija nonākusi līdz viņa ausīm. Tai brīdī no kroga iznāca kāds gados pavecāks, pārāk uzkrītoši smaidīgs kungs. Ieraudzījis netālu stāvošu jaunekli, kungs pacēla pret viņu savu hūti, paklanījās, kaut ko nesaprotami un nesadzirdami nomurmināja, un aizstreipuļoja tālāk vien sev zināmā virzienā.

Krodziņa durvis, pēc kunga iznākšanas, lēni aizvērās, bet vaļā tās bija palikušas pietiekamu laika sprīdi, lai nu pavisam nekļūdīgi pateiktu, kas bija skanošā dziesma. Ēriks uzreiz atpazina nu jau vecum veco angļu grupas "Mud" tik nostalģiski sentimentālo, bet tomēr tik mīļo dziesmiņu "Lonely this Christmas." Ēriks pasmaidīja, un skanošās dziesmas apburts, sajuta lielu vēlmi ieiet krodziņā. Viņš nosprieda, ka pirms došanās mājup, sasildīties būtu tieši laikā, arī kāds karsts dzēriens nenāktu par sliktu. Tā nu viņš, ilgi nedomādams, nokratīja sniegu no drēbēm, novilka apsnigušo cepuri, atvēra krodziņa durvis un iegāja tajā.

Abās pusēs no ieejas atradās telpa ar dažiem galdiņiem. Pie tiem apmeklētāju gan nebija. Nedaudz tālāk no ieejas bija izvietota bāra lete. Aiz tās stāvēja bārmene – skaista tumšmate, aptuveni divdesmit trīs, divdesmit piecus gadus veca. Letes otrā, apmeklētāju pusē, atspiedies pret to pašu letes malu, stāvēja apsargs, kurš nopētīja nupat ienākušo no galvas līdz kājām.

Pienākot abiem tuvāk, Ēriks sasveicinājās ar viņiem, neaizmirstot tos sveikt svētkos. Bārmene, laipni smaidot atbildēja ar to pašu, apsargs tikai pamāja ar galvu.

Ēriks pasūtīja savu iecienīto kokteili – Melno balzamu ar upeņu sulu un citrona šķēlīti, tikai šoreiz karstu. Kamēr bārmene gatavoja viņam dzērienu, minētā dziesma bija beigusi skanēt. Ēriks novilka virsjaku un nolēma iet apsēsties krodziņa tālākajā, dziļākajā telpā, kas atradās aiz bāra. Tur bija patīkamāk un omulīgāk – mīkstie dīvāni un krēsli, kamīns un televizors. Viņš iegāja tai telpā, kur atradās tikai divi cilvēki, kas sēdēja telpas tālākajā stūrī. Un tai pat brīdī Ēriks atpazina, kas ir šie sēdētāji. Lai nu ko, bet šos abus viņš tiešām šai svētku naktī nevēlējās satikt. Ēriks ātri pagriezās un gribēja jau iziet no šīs telpas, bet bija jau par vēlu.

- Oo, Ērik! Vecīt! – sauca kāda manāmi iereibusi balss. – Nāc, pievienojies mums!

Ēriks apstājās. Uz mirkli viņa seja saviebās. Atguvis neitrālu sejas izteiksmi, viņš pagriezās pret abiem sēdošajiem. Sasveicināties jau vajadzēja, tāpēc viņš piegāja pie tiem.

Edmunds, tas, kurš bija pirmais pamanījis Ēriku un uzsaucis viņam, manāmi grīļodamies piecēlās. Mugurā tam bija brūngani rūtaina žakete. To viņš parasti valkāja, cenzdamies atstāt solīda un cienījama cilvēka iespaidu. Taču, ņemot vērā, ka parasti žakete bija saburzīta, ar iespaida atstāšanu bija zināmas aizķeršanās. Intelektuālu iespaidu atstāja arī brillītes, taču Ēriks labi zināja, ka aiz tām slēpjas tumšas, parasti neapmierinātībā, skaudībā, naidā un niknumā zaigojošas acis. Edmunda izskatā vēl uzmanību piesaistīja ūsiņas, kas gan viņam piešķīra tādu kā komisku izskatu.

Abi jaunie vīrieši sarokojās. Edmunda rokasspiediens, kā jau vienmēr, bija vājš. Tas tikai lieku reizi apliecināja viņa paša vājo un nepārliecināto dabu. Kaut gan Ēriks jau to tāpat zināja.

- Ko tad jūs te tā svētku naktī divi vien sēžat? – pieklājības pēc painteresējās Ēriks, sniedzot roku sveicienam Uldim. Tā sauca otru, kas sēdēja pie galda, un līdz šim bija klusējis.

Sparīgi uzsizdams dūri uz galda, Uldis bravurīgi iesaucās:

- Īstie džeki svētkus svin krogā!

Ērikam nu nebija nekādu šaubu, ka arī Uldis jau ir kārtīgi sameties, jo šāda komiska bravūrība un vareni skaļā balss viņam bija raksturīga tieši pie zināmas reibuma pakāpes.

Abi sarokojās. Kādreiz tik ciešais un stingrais Ulda rokasspiediens nu bija kļuvis vārgs un neizteiksmīgs.

Tad ierunājās Edmunds:

- Ērik, paņem kādu kausu alus un nāc piesēd’ pie mums!

Ēriks paskatījās uz Edmundu un ar manāmu nepatikas akcentu balsī atbildēja"

- Klau, cik gadi pagājuši, kopš es alu vairs nedzeru? Varētu padomāt, ka tu to nezini. Es taču to tev vairākas reizes pēdējo gadu laikā esmu teicis.

Edmunds neko neatbildēja, bet viņa sejas izteiksme liecināja, ka tā īsti līdz galam viņš tomēr nesaprata Ērika teikto.

- Ehh, nu nekas jau tur slikts nenotiks, ja pa retam to alu iedzersi, - tā viszinošā tonī ieminējās Uldis.

Ēriks saknieba lūpas, bija jāpiespiež sevi paklusēt. "Atradies gudrinieks, kurš kaut ko zin’ par vēzi un tā sekām" – pie sevis pavīpsnāja Ēriks. Uzlicis savu virsjaku uz brīvā krēsla atzveltnes, viņš tiem atbildēja:

- Tūlīt nākšu.

Edmunds un Uldis tik’ pamāja ar galvām un iemalkoja dažus malkus no saviem alus kausiem.

Ēriks aizgāja pēc sava kokteiļa. Samaksājot par to, viņš bārmenei pajautāja, cik ilgi tad tie divi te jau sēžot?

- Nu, kādas četras, piecas stundas jau būs pagājušas, - smaidot atbildēja bārmene.

- Skaidrs, - novilka Ēriks. Paņēmis savu karsto dzērienu, viņš devās uz telpu, kur jau sēdēja minētie vīrieši.

Redzot Ēriku nākam ar glāzi rokā, Uldis pasmaidīja un līksmi iesaucās:

- O, kokčiks! Tas labi!

Ēriks apsēdās pie galda.

- Nu, ko!? Iedzeram par satikšanos! – kausu gaisā pacēlis, ierosināja Edmunds.

Pēc mirkļa divi alus kausi un Ērika kokteiļa glāze viegli saskārās, radot ne īpaši spalgu stiklu šķindu. Alus kausi tūdaļ pat tika manāmi patukšoti, tikai Ēriks savu karsto dzērienu nolika uz galda, to vēl nenobaudījis. Edmunds, noliekot savu kausu uz galda, ierunājās pirmais:

- Kā tad tev, Ērik, klājas? Kādu laiku neesi te manīts.

- Es cenšos vairs neaizrauties ar to krogā iešanu, - smaidot, un uzmetot skatienus saviem sarunu biedriem, atbildēja Ēriks. – Bet savādāk man klājas - nu tā, ir klājies, protams, la... – viņš nepabeidza savu stāstāmo, jo tai brīdī to pārtrauca Uldis, pielēkdams kājās, un atkal savā bravūrīgajā manierē iesaucās:

- Īstiem džekiem ir jānāk šeit, uz krogu, te vienmēr viss ir labi! – un pastiprinājis balsi, turpināja. – Bārmen’! Mums vēl pa aliņam!

Edmunds iesmējās par tādu drauga izdarību, Ēriks gan no viņa novērsās. Pats kliedzējs apsēdās, izdzēra pēdējo alus malku, uzsita ar joni tukšo kausu uz galda, un teatrāli atspiedās ērtāk pret krēsla atzveltni. Lielā apmierinājumā viņš vērās savos biedros.

- Jā, te ir jauki, bet, lūk, darbā gan viss ir draņķīgi, - smagi nopūzdamies, ieminējās Edmunds.

Ēriks zināja, kas tagad sekos. Gana ilgs laika sprīdis bija pagājis Edmundam, nesākot čīkstēt un gaudot par savu dzīvi. Nu tas brīdis bija pienācis. Ēriks, lūpas sakniebis, aplika plaukstas ap savu glāzi. Šai brīdī viņš nožēloja, ka bija paņēmis karsto kokteili. Būtu paņēmis aukstu, ātri to izdzertu un dotos mājup. Tad ar’ nebūtu jābojā savi nervi šo abu čīkstuļu kompānijā. Bet nu bija par vēlu. Edmunds ļoti kaismīgi stāstīja par saviem "riebīgajiem" darba kolēģiem, "neciešamo" šefu, "stulbajiem" klientiem utt., utjpr. Ēriks centās to visu nedzirdēt. Ilgi veroties savā balzama kokteilī, viņš sāka aizdomāties.

(Turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (9)

  1. Inese / 01.06.2010 14:35

    Man patīk tas,ka Ēriks garā ir stiprs.Nekad viņš nečīkst, citiem nesūdzas par neveiksmēm,slimību, visu patur sevī. Tāds cilvēks apkārtējiem ir ērts,bet vai pašam Ērikam ir viegli visu sevī turēt? Kā viņš to var izturēt? Apbrīnoju Ēriku.

  2. Usnis / 01.06.2010 20:24

    Man gan liekas, ka Ēriks čīkst, bet tikai sevī. Nevar jau sevi ar tik augsti vērtēt un par pārējiem vīpsnāt. Tā nav laba rakstura iezīme. Varbūt tieši tāpēc Ēriks ir viens un nevis slimības dēļ? Visu laiku sevi taisīt par mocekli nav labi. Parasti jau cilvēli slikto cenšas aizmirst, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot tālāk....

  3. daniels / 01.06.2010 23:07

    Prototipi rullē godātais autor :)

  4. Jānis / 02.06.2010 11:17

    ...bet mani priecē, ka vēl ir cilvēki, kas prot skaisti rakstīt - ne tikai daiļliteratūru, bet arī komentārus. Valoda ir jāgodā un jākopj!

  5. inese / 02.06.2010 19:37

    Man patīk visi šī portāla komentāri - ļoti inteliģenti.

  6. Zz / 04.06.2010 11:21

    Cik pazīstama epizode- kā no dzīves! Cik tā nav bijis, kad vēlies veikli tikt vaļā no manāmi iereibušiem paziņām, kas pēkšņi savā reibumā grib kļūt par sirdsdraugiem. Un pēc tam uz ielas kaunīgi novēršas.... :))))))
    Kad Ēriks beidzot sāks kaut ko darīt nevis tikai domāt un aizdomāties...?Tā jaukā meitene, par kādu viņš sapņo, taču diez vai pati atnāks un pieklauvēs pie durvīm, un pasaules slaveno bestselleru taču arī Ērika vietā neviens nerakstīs.

  7. AUTORS / 04.06.2010 23:10

    1) Pirmkārt, lielum lielais paldies visiem komentētājiem. Nevēlos jaukties jūsu komentāriem pa vidu, bet ... Viena lieta man gan ir sakāma. Mana pārliecība ir tāda, ka ceļš uz lieliem panākumiem pārsvarā tomēr ir grūts un sūrs. Tikai retajam tā veicas, ka vienā dienā apzinies, ko vēlies, un nākamajā, aiznākamajā tas jau ir sasniegts. Ērikam tik viegls liktenis nav lemts! Un tieši tāpēc viņa ceļā uz panākumiem ir gan šaubas un nepārliecinātība, gan vājuma brīži, dažreiz arī neticība saviem spēkiem un spējām. Jā, zināmā mērā arī sevis žēlošana, pačīkstēšana pie sevis un, nenoliedzami, lielāka domāšana, aizdomāšanās nekā reāla darbošanās, vismaz pagaidām.

  8. AUTORS / 04.06.2010 23:10

    2) Jā, piekrītu! Taču tieši to es arī gribu parādīt - kā jauns cilvēks pārvar ne tikai dzīves grūtības, bet arī izcīna cīņu pats ar sevi, ar savām šaubām, neticību utt. Taču viņš neapstājas šo grūtību un negāciju priekšā! Nē! Viņš iet tālāk! Lēni un pamazām, bet uz priekšu dodas! Un turpinās to darīt! Jā, un varu pačukstēt mazliet priekšā, ka Ērikam vēl labs gabals ejams, līdz viņš realizēs savus sapņus, mērķus un ieceres! Ceru, ka sapratīsiet! :)

  9. Aija / 31.07.2010 17:53

    Piekrītu Autoram,uz panākumiem ceļš nav rozēm kaisīts.Tas ir grūts un smaks.Man patīk.

Pievienot viedokli