Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (4. turpinājums)

Gints Miezītis / 25.05.2010

(Foto: t.m.a)

Turpinam sekot līdzi Ērika gaitām Ginta Miezīša garstāstā "Rakstnieka stāsts".

Reklāma

(4. turpinājums)

Tuvojoties viesistabai, bija labi sadzirdama svētku līksmā kņada: smiekli, čalas, fonā, mazliet pieklusināti, skanēja kāds no Raimonda Paula Ziemassvētku diskiem. Gaisā bija jūtama piparkūku smarža, tā jaucās kopā ar aizdedzinātas egles zariņa spēcīgo aromātu.

Ēriks ar māsu iegāja viesistabā. Tūdaļ arī atskanēja priekpilnas gaviles par godu atnācējam.

- O, arī Ēriks ieradies! Kur tad tu biji palicis? Mēs jau tevi visu vakaru gaidījām! Nesagaidījuši, sūtījām Ilzi tevi meklēt! Nāc, piesēdies! – viens aiz otra atskanēja izsaucieni.

Ēriks apsēdās klubkrēslā pie bagātīgi klāta mielasta galda. Māsa apsēdās uz dīvāna blakus savai meitiņai, vīram un vecākiem. Pretī viņiem, otrpus galda, klubkrēslā sēdēja Ērika otra māsa Aija ar savu draugu Jāni. Aija bija ērti un mīļi iekārtojusies draugam klēpī.

Ēriks pavērsa skatienu uz izpušķoto eglīti istabas stūrī. Skatoties degošajās svecēs, viņš jau atkal būtu aizdomājies, taču to viņam izdarīt neļāva māsas Ilzes divgadīgā meitiņa Baiba, kura bija pienākusi pie viņa. Ar burvīgu smaidu sejā un izstieptām rociņām viņa ierunājās:

- Onkī Erī, - tā mazā sauca savu onkuli Ēriku.

- Čau, Baibiņ, - galvu mazajai noglaudot, smaidot atbildēja Ēriks.

- Opā! – vēl aizvien smaidot, ierunājās Baibiņa.

- Nu, nāc, nāc, mīļā, - to sakot, Ēriks mazo Baibeli pacēla un apsēdināja sev klēpī. Mazā iesmējās vien. Ēriks viņu cieši apskāva un noskūpstīja tās gaišmataino galviņu. Meitēns kaut ko klusi ierunājās, bet Ēriks nespēja saklausīt, ko tieši viņa teica. Viņš jau gribēja pārvaicāt, lai to noskaidrotu, bet māsa Ilze paspēja ierunāties pirmā:

- Nāc, meitiņ, pie mammas! Lai Ērikonkulis kaut ko ieēd.

Baibiņa, kā varēja manīt, ar tādu priekšlikumu nebija īsti mierā. Viņas smaidošā grimase mainījās uz tādu kā mazliet piktu un spītīgu. Tiesa gan, arī šāda viņa izskatījās bezgala mīļa, maza meitenīte, bet tomēr ar savu raksturiņu. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa skaļi, pilna apņēmības, iesaucās:

- Nāā! – tas nozīmēja "nē!"

To dzirdot, visi istabā sēdošie sāka gardi smieties, pievēršoties Baibelei. No tādas uzmanības mazā nokaunējās. Un uz otru mammas aicinājumu nākt pie viņas, Baibiņa neko vairs neatbildēja, tikai lēni un negribīgi izšļūca no Ērika klēpja. Nostājusies uz savām kājām, viņa pagriezās pret Ēriku un pieliecās tam tuvāk. Un tikai saņēmusi no sava onkuļa mazu bučiņu, viņa devās pie Ilzes un ielīda klēpī tai.

- Nu, ieēd, ieēd kaut, - Ēriku mudināja viņa mamma.

- Jā, jā, - viņš atbildēja un, paņēmis šķīvi, sāka likt uz tā visu, ko vien redzēja uz galda – rasolu, siera un pupiņu salātus, vairākas cietžāvētās desas šķēlītes, kārtīgu rupjmaizes riku, kūpinātu sieru, dažas laša šķēlītes un vēl plātsmaizes gabaliņu. Būtu jau ņēmis vēl kaut ko, bet uz šķīvja nebija vairs vietas. Uz Ērika sakrauto porciju noskatījās visi, un tēvs, smejoties ierunājās:

- Tā vien izskatās, ka esi pamatīgi izsalcis.

Uz to Ēriks, stūķējot mutē nupat paņemtu speķrausīti, tik izdvesa:

- Aha, - un pamāja ar galvu.

Patiesības labad gan jāatzīst, ka izsalcis viņš nebija itin nemaz. Pat ne tuvu tam ne. Viņš tikai vēlējās izvairīties no iespējamajiem jautājumiem, kas parasti šādās kopā sanākšanas reizēs tiek viņam taujāti. Aptuveni no sērijas "Kā ar darba meklēšanu? Kā sokas ar rakstīšanu? Vai ir jau kas uzrakstīts? Vai neesi sastapis kādu jauku meiteni? Vai tad nav pienācis pēdējais laiks sākt domāt par savu ģimeni? Kādi vispār ir tavi tuvākie plāni? Ko domā darīt?" utt. Nepatika, ļoti nepatika Ērikam šie jautājumi. Nē, ne jau pašos jautājumos būtu tā problēma! Protams, ka ne! To Ēriks apzinājās. Tā nepatika slēpās tajā apstāklī, ka nebija jau viņam ko atbildēt uz šiem visādi citādi pašsaprotamiem jautājumiem. Nu ko, ko gan viņš varētu uz tiem atbildēt?!? Tāpēc arī Ēriks centās no šī visa izvairīties. Un viņam tas visnotaļ veiksmīgi izdevās! Redzot, ka Ēriks ar pilnu muti ēd, radi viņu netraucēja. Tie sāka runāties savā starpā. Drīz jau istabu atkal piepildīja jautras čalas, smiekli un dažs labs klusiņām dziedāja līdzi magnetafonā skanošajām dziesmām, vismaz mēģināja to darīt. Ēriks jutās apmierināts ar šādu atmosfēru. Tagad, ēdot pavisam lēni un nesteidzīgi, viņš atkal grima pārdomās. Šoreiz viņa domas sāka kavēties pie katra no istabā sēdošajiem. Un pirmie bija vecāki.

Viņi abi sēdēja ērti iekārtojušies mīkstajā dīvānā. Tēvs dotajā brīdī lēni un domīgi iemalkoju savu viskija glāzi. Šķita, ka viņš izgaršo katru lāsīti šā dzēriena. Ēriks centās iedomāties, par ko gan tēvs tagad domā, bet nekādu variantu viņam prātā nenāca. Tēvam blakus sēdēja mamma. Viņa smaidot skatījās uz visiem šeit istabā sēdošajiem. Jā, mammai jau ļoti patika šādas reizes, kad visa ģimene ir kopā.

Tā skatoties uz saviem vecākiem, Ērikam atkal iesāpējās sirds par to, ka viņš vēl aizvien tiem dzīvo uz kakla. Tieši viņš – vienīgais dēls, kā arī vecākais bērns ģimenē. Bet – nekas! Tā nebūs mūžīgi! Gan pienāks brīdis, kad viņš spēs palīdzēt ne tikai vecākiem, bet arī pārējiem ģimenes locekļiem! Un gan jau visi šai istabā sēdošie reiz leposies ar viņu – Ēriku! Tā tam vajadzētu būt!

Tad Ēriks savu uzmanību pievērsa blakus vecākiem sēdošajai māsai Ilzei, ar kuru tam bija ļoti labas attiecības. Viņš tiešām mīlēja māsu. Lai arī Ilze ar savu ģimeni dzīvoja pilsētas otrā galā, viņi salīdzinoši bieži tikās. Tas tāpēc, ka arī Ilze nestrādāja, bet mājās audzināja Baibiņu un nu jau gaidīja otru bērniņu. Ērikam nebija šaubu, ka ar māsas jaundzimušo viņam izveidosies tikpat labas attiecības kā ar Baibeli, ar kuru kopā pavadīts daudz jauku brīžu.

Ar māsas vīru Andri, kurš sēdēja turpat uz dīvāna, Ērikam gan nebija tās pašas sirsnīgākās attiecības. Tās ar’ nevarēja dēvēt par sliktām, bet kopīgu valodu viņiem abiem līdz šim atrast nebija sanācis. Viņi bija pārāk atšķirīgi cilvēki, un tieši tas lielā mērā traucēja viņiem tā līdz galam saprasties. Andris strādāja finansu jomā, kura pašam Ērikam bija sveša un pilnīgi neizprotama vide. Māsas vīrs ieņēma kādu augstu un atbildīgu amatu vienā no valsts lielākajām bankām. Precīzu amata nosaukumu Ēriks gan nemaz nezināja. Īpaši neinteresēja viņu tādas nianses. Pietika jau ar to, ka Ēriks dažreiz bija dzirdējis Andri runājam par visādām gudrām finanšu lietām – akciju tirgu un to vērtību, investīcijām, franšīzi, pasaules biržu jaunumiem un to specifiku, aktīviem, dividendēm, risku diversifikācijām utt. Taču, cik gudrs Ēriks bija pirms klausīšanās, tikpat gudrs viņš palika arī pēc Andra runām.

Nereti Ēriks aizdomājās par to, kā gan vispār māsa ar Andri sagāja kopā. Māsai taču sirdij vienmēr tuvāka bijusi mūzika un māksla, ne velti viņa aizgāja studēt uz Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļu. Tomēr, redz, iepazinās un apprecējās ar vienu kārtīgu finansistu. Un, jāatzīst, ka labi vien ir, viņu abu savienība ir tiešām lieliska. Un vēl jaukā Baibele līdzās!

Lai vai kā, tomēr klusībā Ēriks Andri ļoti augstu vērtēja un cienīja. Savā ziņā Andris priekš viņa bija kā paraugs. Pozitīvs piemērs, kam līdzināties. Andris bija krietns cilvēks, labs vīrs savai sievai un lielisks tētis mazajai Baibiņai. Vienmēr solīds, pieklājīgs un korekts. Viņš nemēdz liekuļot vai izlikties, bet allaž teica, ko domā, par ko bija pārliecināts. Jā, Ēriks arī nevarēja aizmirst to, ka esot slimnīcā, Andris viņam sniedza finansiālu palīdzību, kaut arī ar Ilzi viņš tik tikko bija sācis draudzēties. Ēriks atzinīgi novērtēja arī to, ka Andris savu dzīvi jau bija sakārtojis, nodibinājis ģimeni, sasniedzis vērā ņemamus panākumus karjerā un tā. Tas bija tieši tas, pēc kā vēl tikai tiecās pats Ēriks. Viņam nebija šaubu, ka Andris ir īsts godavīrs! Un Ērikam bija liela vēlēšanās kļūt tādam pat, tikai savu ceļu ejot! Izpelnīties Andra atzinību un cieņu – to gribēja panākt Ēriks! Un gan tas brīdis pienāks!

Ēriks smagi nopūtās, un nolika tukšo šķīvi uz galda. Nu bija gana ēsts. Apkārt sēdošie turpināja čalot savā starpā, ik pa brīdim tie iesmējās. Ēriku neviens netraucēja, un viņš nesteidzoties sajauca sev jau tik ierasto kokteili – Rīgas Melno balzamu ar upeņu sulu un citrona šķēlīti. Slimības dēļ nācās atteikties no alus, vīna un citiem rūgstošajiem alkoholiskajiem dzērieniem, bet Melnais balzams bija no tiem dzērieniem, ko lietot Ēriks drīkstēja. Kā viņš pats smejoties mēdz teikt – tas tikai zāļu tiesai, veselības uzlabošanai.

Ērtāk iekārtojies mīkstajā klubkrēslā, iemalkojis malciņu gardā kokteiļa, Ēriks labpatikā pārlaida vēl vienu skatienu pār istabā sēdošajiem. Jauki! Viņš šai brīdī jutās lieliski! Tad Ērika uzmanība pakavējās pie Baibiņas, kura nu sēdēja blakus savai mammai un varēja manīt, ka mazajai pavisam noteikti tuvojas miedziņš. Taču, kad viņas gurdenais skatiens sastapās ar Ērika acīm, mazā atkal uzsmaidīja savu jauko smaidiņu. Ēriks piemiedza viņai ar aci. Baibiņa piespiedās tuvāk mammai, vēl aizvien smaidot un veroties Ērikā.

Tad telpu pāršalca skaļi smiekli. Visu uzmanība tai pat mirklī tika pievērsti smējējiem. Tie bija galda otrā pusē sēdošie – Ērika jaunākā māsa Aija ar savu draugu Gati. Aija sēdēja draugam klēpī un sirsnīgi smējās par kādu mīļotā nupat izstāstītu joku. Arī pats stāstītājs smējās līdzi Aijai. Pāra sirsnīgie smiekli vēl vairāk uzlaboja jau tā lielisko atmosfēru istabā.

Māsa Aija bija gadus piecus jaunāka par Ēriku. Smaids un smiekli – tās bija pirmās lietas, kas brālim asociējās ar jaunāko māšeli. Jā, viņa bija viens no priecīgākajiem cilvēkiem, kādu Ēriks savā dzīvē bija sastapis. Tā tas bija jau kopš agras bērnības. Ļoti reti kādam gadījās redzēt Aiju par kaut ko dusmīgu, neapmierinātu vai noskumušu. Eh, kā Ēriks gribēja būt tik pat apmierināts ar sevi un apkārtējo pasauli kā viņa jaunākā māsa.

Aija ar Gati iepazinās kopā studējot Biznesa augstskolas "Turība" Starptautiskajā tūrisma fakultātē. Kopš tā laika abi ir palikuši kopā. Visi jau ģimenē klusībā gaida, kad viņi paziņos par saderināšanos, bet vēl šis paziņojums nav izskanējis. Ēriks jau ar’ domāja, ka tas varētu notikt šajā vakarā, kad visa ģimene ir kopā, bet – nekā. Varbūt vēlāk, vakara gaitā? Bet diez vai. Šādas lietas parasti neatliek uz vakara izskaņu, kad jau visiem svinētājiem par sevi pamazām liek manīt nogurums. Tātad, visticamāk, tas varētu notikt kādā citā visas ģimenes kopā sanākšanas reizē. Par to, ka tas reiz notiks, Ērikam nebija tikpat kā nekādu šaubu, jo viņi bija lielisks, saderīgs pāris. Ēriks ticēja, ka tādiem ir lemts palikt kopā! Viņš ticēja arī tam, ka izdosies māsas un Gata iecere par kopīgu viesu nama izveidi kaut kur Kurzemes jūrmalā. Noteikti izdosies! Pagaidām gan viņi strādāja katrs savā Rīgas viesnīcā, bet gan viņiem būs pašiem savs kopīgs rūpals. "Jaunākai māšelei noteikti izdosies" – domāja brālis.

Ērikam glāze bija tukša. Viņš nolika to uz galda, un tad atkal patiesā labpatikā iekārtojās ērtāk klubkrēslā, kurā sēdēja. Pārlaidis ātru skatienu pār istabā sēdošajiem, Ēriks pasmaidīja. Viņš saprata, ka ģimene ir fantastiska, un arī šis vakars ir tieši tāds pats! Labi vien, ka viņš pievienojās visiem šai vakarā.

Neskatoties uz apkārt valdošo omulību un līksmību, mazajai Baibiņai miedziņš sāka nākt arvien vairāk un vairāk. To manīja Ilze un par kaut ko apspriedās ar vecākiem. Apspriedās viņi par dāvanu jautājumu, un tika nolemts tās izdalīt tūlīt pat, kamēr Baibiņa vēl nav aizmigusi. Tas arī tika izdarīts. Sākotnēji jau bija iecerēts, ka par prieku Baibelei, ciemos atnāks pats Ziemassvētku vecītis, taču pēdējā brīdī kaimiņš, kurš uzņēmās šo lomu, saslima. Citu meklēt jau vairs nebija laika. Arī Ēriks no šī uzdevuma atteicās, aizbildinoties, ka nespēšot iejusties lomā, piedevām vēl tā, lai Baibele viņu neatpazītu. Tā nu nācās iztikt bez vecīša. Bet tas ne mazākā mērā netraucēja šovakar priecāties par saņemtajām dāvanām. Vislielākie prieki, protams, bija Baibiņai, kura uz brīdi aizmirsa par miegu un nogurumu.

Tā nu vispārējā jautrībā laiks paskrēja vēja spārniem. Bija jau pāri pusnaktij, Ziemassvētki sagaidīti, jautrās čalas pieklusušas, un istabā sēdošie arvien biežāk sāka savus skatus vērst pulksteņa virzienā. Tas nozīmēja tikai vienu – svētki beigušies un jādodas pie miera. Baibiņa un Ilze gulēt bija aizgājušas jau pirmās – drīz vien pēc dāvanu saņemšanas. Nu kārta bija pienākusi pārējiem.

- Nu, ko, beidzam? – klusuma pauzi pārtrauca Ērika mamma.

Apkārtējie klusējot māja ar galvām.

- Nu tad, palīdziet man vispirms novākt galdu, - pieceļoties no dīvāna, mudināja mamma.

Divreiz jāsaka tas nebija. Drīz vien viesību galds bija novākts un pamazām visi izklīda pa savām istabām, lai dotos pie miera.

Tikai Ērikam gulēšana vēl nebija prātā. Miegs viņam itin nemaz nenāca. Tāpēc, redzot kā visi izklīst pa savām istabām un paliekot vienatnē, viņš nolēma izmest kādu līkumiņu pa naksnīgo pilsētu. Maza pastaiga dzestrā ziemas naktī nāks tikai par labu – bija pārliecināts Ēriks. Miegs arī pēc tam būs saldāks.

(Turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (9)

  1. Jānis / 27.05.2010 11:03

    Katru reizi šīs 10 minūtes, lai izlasītu kārtējo ainu, ir saldais ēdiens darbadienā pie datora.

  2. Zane>Jānis / 27.05.2010 19:49

    10 minūtes palasīt stāstu, 10 minūtes novākt fermā ražu, 10 minūtes paņemties pa interneta komentāriem - tā tā darba diena paiet :D Es jau ar reizēm grēkoju :) Bet stāsts labs.

  3. Jānis Zanei / 27.05.2010 20:32

    Nav tik traki - tāpat katru dienu kāda stunda jāpaliek darbā ilgāk, lai kārtīgi pabeigtu visus darbus. Neesam jau roboti - vajag jau arī brīdi vēselei. :)

  4. vija / 27.05.2010 20:42

    un stundu pacīnīties par biļetēm uz futbola finālu http://apps.facebook.com/mcdonalds-football/

  5. Inese / 27.05.2010 22:00

    Ak,ja Zanes un Jāņa rakstīto lasītu viņu priekšnieki...:))

  6. Jānis / 27.05.2010 23:52

    Tauta laikam mani pārprot. Strādāju vēl vairāk nekā priekšnieks, darba iznākums ir labs, taču ik pa brīdim ir jāatpūtina smadzenes, un to daru ielūkojoties šur tur tīmeklī.

  7. Inese / 28.05.2010 15:33

    Jāni,vai tad neredzi,ka smaidiņš teksta beigās? ...;))
    Nepārprotu,bet priecājos,ka lasi un seko līdzi Ērikam.

  8. Jānis / 28.05.2010 17:12

    Ir jau labi! :) Piedod, ka izklausījos bargāks, nekā patiesībā biju domājis. Lai jaukas brīvdienas!

  9. Aija / 31.07.2010 17:37

    Stāsts labs gribās zināt, kas būs tālāk .Ar intresi lasu.

Pievienot viedokli