Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (3. turpinājums)

Gints Miezītis / 19.05.2010

(Foto: this lyre lark)

Turpinām sekot līdzi Ērika dzīves gājumam. Autors sīki un niansēti aprakstījis viņa ikdienu un lietas visapkārt. Pirmajā nodaļā Ērikam bija 25 gadi un ļauna slimība. Nu, pēc pieciem gadiem, slimība uzvarēta, bet vai tiešām iestājusies tā dēvētā trīsdemit gadnieku krīze, varbūt sākusies depresija? Vai viņš tikai ļausies skumjām?

Reklāma

II nodaļa

(30 gadu vecumā)

Bija pagājuši pieci gadi. Ikviena vēža slimnieka dzīvē šādam laika posmam ir ļoti liela un būtiska nozīme, jo tieši šajā laika posmā vislielākajā mērā izšķiras tas, vai slimnieks spēs tikt galā ar slimību, vai tomēr nē. Ēriks to spēja! Pats grūtākais nu jau bija aiz muguras. Veselības stāvoklis normalizējās. To apstiprināja arī ārsts Orlovs.

Taču, neskatoties uz veselības atlabšanu, Ērika noskaņojums bija gaužām drūms. Atkal viņa dzīvē bija iestājies depresīvais posms, nemaz nerunājot par kārtējo nepārliecinātību sev un saviem spēkiem. Šoreiz tas viss bija ieildzis, pat pārāk ieildzis – nu jau kādus gadus divus, trīs.

Pirmie divi gadi pēc iznākšanas no slimnīcas gan pagāja zem laimīgās zīmes. Un tas saprotams. Ēriks novērtēja to, ka ir dzīvs! Viņš novērtēja visu dzīvi, priecājās par to! Spēcīgāk nekā jebkad agrāk jauneklis it visā spēja saskatīt to skaisto un pozitīvo. Visa apkārtējā pasaule bija kļuvusi gaišāka. Neilgi pēc tam, kad bija atguvis spēkus no visiem ķīmijterapiju kursiem, viņš devās biežos izbraukumos pa Latviju. Šie izbraucieni pa dzimtās zemes skaistākajām vietām palīdzēja uzlabot omu, atjaunot spēkus, uzmundrināja viņu. Ēriks pie reizes arī izmantoja iespēju satikt un apciemot savus radus un draugus. Tie bija fantastiski brīži!

Taču starp šiem tik jaukajiem mirkļiem arvien biežāk Ērika sirdī sāka iezagties arī visnotaļ drūmas emocijas. Visiem spēkiem viņš centās tās neielaist sevī, taču nesekmīgi. Arvien biežāk un biežāk Ēriks saskatīja un saskārās ar to reālo savas dzīves stāvokli, kas slēpās aiz visiem šiem tik skaistajiem un jaukajiem dzīves priekiem. Tas viņu nomāca. Un, jo tuvāk nāca trīsdesmit gadu jubileja, jo drūmāks un apātiskāks viņš kļuva.

Bija Ziemassvētku gaidīšanas vakars. Ēriks labi varēja sadzirdēt no viesistabas nākošo svētku kņadu un smieklus, tomēr viņš vēl nesteidza pievienoties radiem, lai kopā ar tiem ļautos svētku jautrībai. Vēl ne. Un vispār jau, tādu īstu vēlēšanos tur piedalīties viņš sevī nemaz nejuta. Taču kur viņš liksies? Vēlāk jau tik un tā būs vien visiem jāpievienojas. Bet tas vēlāk. Tagad Ēriks atkal bija viens pats ar savām domām.

Viņš bija atgūlies savas istabas šaurajā gultā. Gaisma bija izslēgta, bet tumsa istabā nevaldīja. Telpu nedaudz izgaismoja ielas laterna, kuras spuldze atspīdēja tieši Ērika istabā. Tiesa gan, spuldze ik pa brīdim mēdza izslēgties, atstājot istabu pilnīgā tumsā, bet tas bija visai īslaicīgi.

Spuldzei degot, varēja saskatīt istabas iekārtojumu. Bez jau pieminētās šaurās gultas, te atradās arī drēbju skapis, grāmatu plaukts, un rakstāmgalds ar krēslu. Uz rakstāmgalda stāvēja vaļā atvērta klade un pildspalva pie tās, taču saskatīt, vai tur bija kas rakstīts, traucēja nepilnīgā gaisma telpā. Turpat netālu no klades atradās galda lampa un divi foto rāmīši, bet arī pašas fotogrāfijas pustumsā saskatīt nevarēja. Uz loga palodzes stāvēja CD atskaņotājs un daži kaudzītē salikti diski pie tā. Vienā no istabas stūriem, uz virtuves ķeblīša, atradās televizors. Antena gan pieslēgta tam nebija, tāpēc arī jēga no tā nebija nekāda. Taču tā tas tur stāvēja, nu jau vairākus gadus.

Bet ne par televizoru Ēriks šai brīdī domāja. Nē! Par savu, kā pats uzskatīja, ne īpaši izdevušos dzīvi viņš atkal grima pārdomās.

Aptuveni pirms mēneša Ērikam apritēja trīsdesmit gadu. Trīsdesmit!!! Gadu maiņa jau tā liek cilvēkiem pārdomāt un izvērtēt savu dzīvi, un apaļās desmitgades jau it īpaši izteikti, varētu arī teikt – pat sakāpināti. Tas viss nebija gājis secen arī Ērikam. Viņš pats to visu dēvēja par trīsdesmitnieku krīzi. Un šādam viedoklim bija savs pamats.

Skatoties istabas griestos, Ēriks atkal, nez’ kuro reizi jau, uzdeva sev tik netīkamo jautājumu – ko es esmu sasniedzis savos trīsdesmit gados? Atbilde nebija tālu jāmeklē. Viņam nekas cits neatlika, kā atzīt, ka neko prātīgu līdz pat šim brīdim sasniedzis viņš nav. Šī atziņa viņu tracināja! Un kā nu ne? Savos gados viņš vēl aizvien dzīvoja pie vecākiem. Nu, ko tur liegties, jāatzīst – dzīvoja tiem uz kakla, jo darba Ērikam nebija. Pa retam gan viņam gadījās kāda maza haltūriņa, bet ar to nepietika, lai sevi nodrošinātu. Nebija jau viegli vēža slimniekam, kam piešķirta otrā invaliditātes grupa, atrast kādu sev piemērotu darbu. Ar to nu Ērikam bija jāsamierinās. Tas nebija viegli. Ne vieglāk bija samierināties ar to, ka savos gados viņš vēl nebija precējies, nebija nodibinājis savu ģimeni, pat draudzene viņam nebija. Bet ko tur domāt par sievu un vēl bērniem, ja Ēriks pat sevi vēl nespēja uzturēt?! Un, ja nu viņš tagad satiktu fantastisku sievieti? Ko tad? Ko viņš tai varētu piedāvāt? Nu, ko? Vai naivus solījumus par to, ka kādreiz, varbūt, viņš kļūs par slavenu un atzītu rakstnieku? Smieklīgi! Kam gan tagad vajag plikus solījumus? Ehh, un ar to pašu rakstīšanu arī Ērikam nekā nav veicies. Pilnīgi nekā! Pa visiem šiem gadiem tā arī uzrakstījis viņš neko nebija. Ēriks nemeklēja atrunas un attaisnojumus savai neizdarībai, jo ļoti labi saprata, ka pats par šādu situāciju ir atbildīgs. Viņš gribēja, ļoti gribēja to mainīt, bet ... kā nesanāca ko uzrakstīt, tā nesanāca. Šādā dvēseles stāvoklī viņš to tiešām nespēja. Tālāk savā rakstīšanā par biezu punktu baltas lapas augšējā kreisajā stūrī tikt viņš nespēja. Atkal – nekā.

Tāds nu Ēriks tagad jutās – vienā vārdā sakot – nožēlojams. Jā, Ēriks saprata, ka pēdējo piecu gadu laikā, kamēr viņa vienaudži veidoja karjeras, dibināja ģimenes, laida pasaulē bērnus, viņš pats cīnījās par savu veselību. Nebūtu pārspīlēti teikts – glāba savu dzīvi, jā, galu galā – savu dzīvību! Un tas nemaz nav bijis no tiem vieglākajiem uzdevumiem. Ne visi ar to spētu tikt galā tā, kā Ēriks, bet ... tomēr ...

Pēdējā laikā Ēriks arvien biežāk aizdomājās par to, kā gan viņa dzīve būtu tālāk risinājusies, ja nebūtu bijusi šī slimība? Kas viņš tad būtu tagad? Ar ko nodarbotos? Vai būtu jau sasniedzis savus mērķus? Vai būtu nodibinājis ģimeni? Taču konkrētas atbildes uz šādiem „kā būtu, ja būtu” jautājumiem, Ēriks nespēja rast. Arī šai vakarā nē, jo viņa domas iztraucēja klauvējieni pie istabas durvīm.

- Jā! – sparīgi atsaucās Ēriks, vienā mirklī no savām pārdomām atgriezdamies realitātē.

Durvis lēni pavērās un Ēriks tajās pamanīja gaišmatainas sievietes stāvu. Tā bija viņa māsa Ilze.

- Ko tad tu te viens pats tumsā dari? – viņa jautāja, ar roku meklēdama sienā slēdzi, lai ieslēgtu gaismu.

- Tāpat vien atgūlos, lai mazliet atpūstos, - paskaidroja Ēriks.

Tai pat brīdī iedegās lielā lampa pie griestiem. Istaba tūdaļ pielija ar spožu gaismu. Ēriks samiedza acis, arī roku aizlika priekšā tām. Pēc īsa brītiņa ar gaismu viņš bija apradis, un, atverot acis, māsa jau stāvēja pie gultas.

- Tu taču negulēji? – viņa nedroši ieminējas.

- Nē, protams, ka nē! Tikai atkal mazliet aizdomājos, - Ēriks pasmaidīja.

- Ak, tā, - viņa pamāja ar galvu. – Mani sūtīja šurp, lai pateiktu, ka mēs visi gaidām, kad tu mums pievienosies, - smaidot paziņoja Ilze. – Vai tu nāksi?

- Protams! Kur gan es palikšu? Ejam!

To sakot, Ēriks strauji piecēlās no gultas, apskāva savu māsu un tā abi devās uz durvju pusi. Ēriks izslēdza gaismu, un abi izgāja no istabas.

(Turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (5)

  1. Jānis / 19.05.2010 18:38

    Joprojām patīk!
    ... bet aizdomājos par tēmu - manuprāt, tomēr nevar vispārināt tādas lietas kā trīsdesmitgadnieku krīze, latviešu nepārliecinātība un nedrošība par savām spējām, pesimismu. Jā - ir atsevišķi ļautiņi, kas skumst visas dzīves garumā, taču vairākums zin atbildi - esi laipns un dzīvespriecīgs pret apkārtējiem un viņi tādi būs pret tevi, un, protams, neko nedarot - nav arī augļu.
    Lai nu paliek manas domas - gaidu nākamo ainu.

  2. Inese / 20.05.2010 01:10

    Man arī nav pieņemamas tās krīzes. Esmu veiksmīgi tikusi tām pāri,vismaz līdz šim - dzīvoju, gadus īpaši neskaitot.Bet domājot par Ēriku, tas,ko viņš ir pārdzīvojis, būdams garā ļoti stiprs, izķepurojies no nāves, cīņa it kā uzvarēta, bet liekas tā nu ir paņēmusi viņa spēkus. Viņš nevar vēl atgūties. Tas ir atslābums, izsīkums. Neapzināts.

  3. Guntars / 20.05.2010 18:56

    Ēriks acīmredzot ir intelektuālis, kurš sapinies savas būtības un nepiepildīto vēlmju meklējumos, no kuriem nespēj un neprot rast izeju...Domāju, ka līdzīgas izjūtas piemeklējušas ne vienu vien gara darboni šajā un arī agrākos laikos.

  4. Inese / 20.05.2010 20:38

    Piekrītu,Guntar,Ēriks šobrīd ir sapinies,bet nevar aizmirst viņa smago slimību...Tā jau izjauca jaunā cilvēka sapņuss,nodomus,ieceres. sapņus Varbūt tā vēl snauž kādā šunā? Tas manuprāt attaisno Ērika rīcību.Bet šīs ir tikai manas domas.

  5. Zz / 21.05.2010 21:51

    Un tad atlidoja citplanētieši, iepotēja Ērikā laimes hormonu, un viss mainījās par 180 grādiem! :)
    (Sorry, lasu S.Meieres "Klejotāju", nav iespējams neietekmēties).

Pievienot viedokli