Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (2. turpinājums)

Gints Miezītis / 11.05.2010

(Foto: Kristian D.)

Atkal jauna nedēļa un rakstnieka Herberta Dorbes muzejs piedāvā lasītājiem turpināt sekot līdzi Ērika gaitām. Autors saka paldies lasītājiem par atsauksmēm.

Reklāma

(2. turpinājums)

Ēriks sāka stāstīt par to, ka jau no agras bērnības viņš sapņojot un domājot par rakstīšanu, par rakstnieks karjeru. Jau no zēna gadiem viņam bijusi spilgta iztēle. Stāsti, notikumi, sižeti, varoņi un to likteņi viņu, kā pats jauneklis izteicās, - piemeklēja visu laiku. Viņš to visu centās uzlikt uz papīra. Tiesa gan, ar to negāja tik gludi, kā bija cerēts. Maz, ļoti maz, bija tādu darbu, kurus viņš vispār pabeidza. Iemesli tam bija visdažādākie – visbiežāk jau elementārs pacietības trūkums pabeigt iesākto. Nereti, rakstot vienu darbu, prātā iešāvās jauna, svaiga ideja, kas, protams, likās daudz interesantāka un aizraujošāka nekā jau iesāktais darbs. Dažreiz pats stāsta sižets rakstīšanas gaitā tā samudžinājās vai kļuva tik banāls, ka Ēriks nesaskatīja vairs jēgu to turpināt. Savukārt, tos darbiņus, ko jauneklis veiksmīgi pabeidza, viņš pats uzskatīja par tik bērnišķīgiem, naiviem un muļķīgiem, ka tā arī nesaņēmās tos kur tālāk rādīt vai sūtīt. Ja nu, vienīgais, viņš tos parādīja dažiem saviem tuvākajiem draugiem. Nu jā, ticību sev, saviem spēkiem, skolas gados jauneklis tā īsti vēl nebija sevī izkopis. Tieši tāpēc viņu tik bieži piemeklēja nepārliecinātības periodi, pat nolemtības sajūtas, domājot par saviem mērķiem. Vairākas reizes Ozols rakstīšanai atmeta ar roku. Vairākas reizes viņš sev centās ieskaidrot, ka tās tikai tādas bērnišķīgas iedomas, ka viņš varētu kļūt par rakstnieku. Pati rakstīšana – bērnu dienu fantāzijas. Bet tomēr Ērikam tas neizdevās! Aiziet prom no rakstīšanas – tas viņam neizdevās! Pat visdrūmākajos brīžos viņam iztēlē radās jaunas domas, jauni sižeti un notikumi. Tādos brīžos jauneklis atkal ar skubu ņēma rokā rakstāmo un ķērās pie rakstīšanas. Kādā no šādiem brīžiem, tieši pēc vidusskolas beigšanas, viņš nolēma iestāties Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Kā pats teica, lai būtu tuvāk literatūrai. Nu jā, pats jau ar’ viņš saprata, ka ar viņa niecīgajām eksakto mācību zināšanām, izvēles iespēju, kur studēt tālāk, nemaz nebija tik daudz. Tiesa gan, ātri vien pašas studijas jaunekli sāka garlaikot. Literatūras zinātne, teorija – tās nespēja piesaistīt Ērika uzmanību. Toties aizrāva viņu kas cits – jautrākā studiju gadu puse – pati studentu dzīve. No mazpilsētas Rīgā nokļuvušais jauneklis, ticis prom no mājām, no vecākiem, ar pilnu krūti izbaudīja jauno dzīvi, savu brīvību! Jautrie studentu pasākumi, galvaspilsētas klubi un krogi – lūk, tas aizrāva Ozolu. Dzīves baudīšanai vajadzēja naudu, nācās sākt strādāt. To arī jauneklis darīja. Ēriks izvēlējās vienkāršus un parastus darbus, kurus visnotaļ bieži mainīja. Pusgads – tas bija ilgākais laiks vienā vietā. Viņš paspēja pastrādāt dažos pārtikas un sadzīves tehnikas veikalos, maizes ceptuvē, vairumtirdzniecības bāzē, benzīntankā. Dažus mēnešus viņš piestrādāja pat par sētnieku un trauku mazgātāju. Ēriks pats teica, ka šāda veida darbos viņš iegūst interesantu pieredzi un izjūtas, iepazīst daudz dažādu cilvēku. Iegūtās zināšanas un emocijas jauneklim varētu noderēt rakstniecībā. Jā, to viņš nebija aizmirsis. Tieši tāpēc arī viņš minētajās darbavietās necentās kāpt pa karjeras kāpnēm, jo vēl aizvien loloja cerības par rakstīšanu. Bet situācija izveidojās tāda, ka, darot vairākus darbus vienlaikus, tā kārtīgi netika paveikts neviens no tiem. Ēriks centās studēt, strādāja, izklaidējās un mēģināja ko uzrakstīt. Tas viss prasīja laiku, bet tā, laika, nekad vairs nepietika. Līdz ar to, vispirms novārtā palika studijas. Tā arī universitāte netika pabeigta. Toties strādāt Ēriks tad sāka vairāk. Dažreiz pat divos un trīs darbos vienlaicīgi. Līdz ar to viņa dzīvē arvien biežāk parādījās nogurums, stress, dažreiz arī apātija. Tālu nebija līdz depresijai. Šādā garastāvoklī, saprotams, ar rakstīšanu jauneklim nevedās. Praktiski jau tai vispār vairs nemaz neatlika laika. Tas dzina jaunekli izmisumā, bezcerībā. Nākotne rādījās tumšās krāsās. Lai vismaz kaut kā klīdinātu savu drūmo, bezcerīgo noskaņojumu, palīgā tika ņemts alkohols. Bet tie vairs nebija jautrie studentu pasākumi. Nē! Alkohols tika lietots, lai glābtos no bezcerības, bet palika tikai vēl sliktāk. Parādījās problēmas darbos, sāka pasliktināties veselība. Tas vēl vairāk radīja stresu un neapmierinātību. Ērika dzīve bruka, viņš kļuva stresains, nervozs, alkohols situāciju padarīja vēl dramatiskāku. Kas to zin’, kā tas viss būtu beidzies, ja vien Ozolam, visu šo notikumu virpulī, nebūtu radušās arvien nopietnākas sūdzības par veselību, un viņš nebūtu aizgājis pie ārsta. Tā nu no viena ārsta pie nākošā, no tā pie aiznākošā, un tā līdz operācijai un tagad šeit, ķīmijterapijas nodaļas gaitenim.

Ēriks tik’ stāstīja. Daudz un kaismīgi stāstīja. Vēl aizvien viņš turpināja soļot gar krēsliem un Jēkabu, brīžiem emocionāli žestikulēdams ar rokām. Un vecais vīrs uzmanīgi klausījās jaunekļa stāstītajā. Tikai pa retam viņš pārtrauca stāstītāju, lai precizētu kādu sev īpaši ieinteresējošu detaļu. Un Ēriks viņam to neliedza. Jauneklim patika, ka viņā kāds klausās.

Ēriks turpināja savu stāstījumu par to, kā viņš uztvēra un kā tagad sadzīvo ar savu diagnozi. Ozols izstāstīja Jēkabam, ka tiešām nav bijis īpaši šokēts par ārsta slēdzienu. Jauneklis nekrita grūtsirdībā, bet ātri vien to, vēzi, sāka uztvert vienkārši kā nopietnu savas dzīves pārbaudījumu. Un tieši tas lika Ērikam atkal saņemties, koncentrēties uz to, ko viņš tiešām dzīvē vēlas. Šeit, slimnīcā, pēc pēdējo gadu steigas, nervozēšanas, stresa, mūžīgā laika trūkuma, viņš beidzot ir spējis tā pa īstam atpūsties, nomierināties, savest sevi kārtībā, apdomāt un pārdomāt savu dzīvi. Un tieši slimnīcā esot, jauneklis no jauna saprata, ka viņa aicinājums tiešām ir kļūt par rakstnieku.

Jēkabs interesējās, par ko tad Ozols domājot rakstīt savos darbos.

Pirmais, ko jauneklis uzsvēra, bija tas, ka viņa darbu galvenie varoņi būs stipras gribas cilvēki, kuri zin’, ko vēlas un tiecas pēc tā. Ēriks solīja, ka viņa darbos nebūs sastopami, vismaz ne pozitīvā gaismā, latviešu literatūrā tik ierastie tēli – Cibiņi, atraitnes dēli, bālie, vārgie zēni un tiem līdzīgie. Šos tēlus Ēriks atcerējās no skolas gadu obligātās literatūras, jau toreiz viņam tie nesimpatizēja. Tāpēc savos darbos jauneklis rakstīs par stiprām personībām! Viņš rakstīšot par cilvēkiem, kuri, pārvarot dažādas grūtības, spēj sasniegt savus mērķus. Viņš attēlos personāžus, kuri spēj, vai vismaz mēģina, padarīt mūsu ikdienu un pasauli, kurā dzīvojam, kaut mazliet labāku. Ēriks gribētu likt lasītājiem aizdomāties par būtiskāko un svarīgāko gan savās personīgajās dzīvēs, gan sabiedrībā kopumā. Viņš asi vērsīšoties pret visāda veida aizspriedumiem, maldiem, stereotipiem un neiecietību. Pretstatā pieminētajām negācijām, jauneklis vēlētos parādīt to, kas pēc dziļākās būtības ir kopīgs visiem cilvēkiem - kas tos vieno; kas dara tos laimīgus; kas liek tiem priecāties; pēc kā tie tiecas, vismaz vajadzētu tiekties. Ēriks gribētu likt lasītājiem padomāt par un novērtēt tādas lietas cilvēku dzīvēs kā mīlestība, ģimene, draudzība, veselība un citas it kā tik pašsaprotams, taču bieži vien nenovērtētas lietas. Jā, viņš esot ideālists! To Ēriks saprot. Taču viņš svēti ticot rakstnieka misijai. Un misija, viņaprāt, ir tā, ka rakstnieks ar saviem vārdiem spēj ko ietekmēt šai pasaulē. Tā tam vajadzētu būt! Rakstnieka vārdiem ir liels spēks! Rakstāmais rakstnieka rokās ir tā varenākais instruments. Jā, Ēriks apzinās, ka viņa vārdi vien neizmainīs pasauli, bet varbūt tie mudinās lasītājus mainīties pašiem un tādējādi visiem kopā to sākt mainīt uz labu. Uz tieši to cer Ozols. Un tieši tāpēc viņam ir jākļūst par lielu un izcilu rakstnieku.

- Ehh, - nopūtās Ēriks, pārstājot staigāt turpu šurpu gar gaiteņa krēsliem. Paskatoties uz Jēkabu, viņš klusu, bet ar lielu apņēmību vēl piebilda: - Jā, man ir jākļūst par izcilu rakstnieku!

To pateicis, jauneklis beidzot, pēc ilga laika, atkal apsēdās savā krēslā, viņš klusēja. Klusēja arī blakus sēdošais vīrs, kurš tikai lēni, savā nodabā, māja ar galvu.

Pirmais atkal ierunājās Ēriks, sakot:

- Bet, zini, tas nav vienīgais ko vēlos šai dzīvē. Ne mazāk kā kļūt par labu rakstnieku, es vēlos nodibināt ģimeni. Vēlos jauku, mīlošu sievu sev blakus, bērneļus sev apkārt, saproti? Kāda gan jēga panākumiem, slavai, atzinībai, ja nav lāgā neviena, ar ko dalīties tajā visā? Ehh, kā gribu, tā sacīt, siltu ligzdiņu, patvērumu ikdienas steigā. Man taču ir tikai divdesmit pieci gadi. Ceru, ka man viss vēl priekšā, - iesmējās Ēriks, piebilzdams: - Šīs ir tās divas svarīgākās lietas manā dzīvē – rakstnieka karjera un ģimenes laime. Vai saproti?

- Jā, jā, saprotu gan, - lēni atbildēja Jēkabs, - bet vai esi domājis, kā spēsi šīs abas lietas, nu, kā lai saka ... – vīrs nepaspēja pabeigt savu sakāmo, jo viņu pārtrauca Ozols.

- Šķiet, ka es saprotu, ko jūs gribat sacīt, - viltīgi pasmaidīja jauneklis, paskatīdamies uz Jēkaba pusi un cieši ielūkojoties tam acīs. – Jūs laikam gribējāt jautāt, kā es apvienošu šīs abas lietas, ja? Kā es, būdams slavens rakstnieks, spēšu saglabāt savu personīgo dzīvi, ģimenes dzīvi, ja?

- Nu jā.

- Gan es spēšu! – māja ar galvu Ēriks. – Būs jāspēj!

Atkal uz brīdi iestājās klusums. Jēkabs manīja, ka smaids no jaunekļa sejas pamazām pazūd, sejas izteiksmei kļūstot arvien nopietnākai. Varēja manīt, ka jauneklis par kaut ko aizdomājas. Jēkabs bija pārliecināts, ka jauneklis aizdomājās tieši par slavas un ģimenes attiecībām.

Pēc brīža ierunājās Jēkabs:

- Zini, man drīz būs astoņdesmit gadi. Daudz ko esmu pieredzējis, daudzus un dažādus cilvēkus nācies satikt. Bet tādus kā tu, tikai dažus palaimējies satikt. Tieši tā – palaimējies satikt. Maz ir bijuši tādi cilvēki, kuri skaidri zin’, ko vēlas savā dzīvē sasniegt, pēc kā tiekties. Bet tikai tādi ir spējuši pacelties virs pelēkās masas! Tikai tādi ir spējuši dzīvē ko tiešām ievērības cienīgu sasniegt. Vienalga kādā jomā – zinātnē, politikā, sportā, biznesā. Vienalga. Jā, bet vēl nevienu tādu literātu līdz šim iepazinis nebiju. Ceru, ka tu tāds būsi, - viņš, paskatīdamies uz jaunekli, pasmaidīja.

- Jā, es tāds būšu! – bez minstināšanās atbildēja Ozols.

- Lai tā būtu, lai tā būtu.

- Tā tam jābūt, - apstiprināja Ēriks.

Atkal iestājās klusuma pauze. Šoreiz ilgāka nekā parasti. Abi vīrieši kaut ko savā nodabā domāja, pārdomāja. Tikai pēc dažām minūtēm Jēkaba žāvas pārtrauca šo sastingušo klusumu.

- Ehh, būs vien tomēr jādodas pie miera, - ieminējās vecais vīrs.

- Jā, laikam gan, - piekrītoši pamāja Ozols.

Taču abi turpināja sēdēt kā sēdējuši. Tad gan abi vienlaicīgi saskatījās, iesmējās un, ne vārda neteikuši, reizē piecēlās kājās. Devās viņi uz savu palātu pusi. Pie tām viņi vēl uz mirkli apstājās, lai atvadītos. Paspieduši viens otram roku, Ēriks ierunājās:

- Rīt taču vēl tiksimies, vai ne?

- Protams! Ja atkal mūs mocīs bezmiegs, varēšu izstāstīt savu dzīvesstāstu, - iesmējās vecais. - Ja vien tev būs pacietības to klausīties.

- Nu, ja akurāt mocīs bezmiegs, tad nekas cits neatliks kā klausīties, - atjokoja jauneklis.

Abi iesmējās. Novēlēdami viens otram "ar labu nakti", katrs iegāja savā palātā.

Ieejot savā, Ēriks konstatēja, ka nu te viss ir kluss. Nedzirdēja vairs ne krākšanu, ne klepošanu, ne ņurdēšanu, ne kādus citus trokšņus, ko varētu sagaidīt no guļošiem večiem. Viņš klusi izģērbās un ielīda gultā. Aizverot acis, viņš juta, ka nu gan miegs vairs nav tālu no viņa. Plaksti kļuva arvien smagāki un smagāki. Pēc mirkļa viņš jau gulēja saldā miegā.

(turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (6)

  1. vija / 11.05.2010 10:27

    intriģējoši :)

  2. , / 11.05.2010 10:27

    a cik garš ir vēl šis stāsts?

  3. Zz / 12.05.2010 15:51

    Nu jau drusku palika garlaicīgi, nevaru sagaidīt,kad kaut kas sāks notikt! :)

  4. Inese / 12.05.2010 23:29

    Tūlīt jau notiks...;)) Bet viedokļi labi...;))

  5. Zz / 13.05.2010 22:29

    Gaidu.... :)

  6. Zz / 13.05.2010 22:30

    Starp citu, man pačukstēja, kurš slēpjas aiz pseidonīma. :)

Pievienot viedokli