Ventspilszinas.lv

Ventspils foto

Rakstnieka stāsts (1. turpinājums)

Gints Miezītis / 05.05.2010

(Foto: Brittany G)

Turpinām publicēt Ginta Miezīša garstāstu, sekojot līdzi galvenā varoņa Ērika gaitām. Paldies lasītājiem par atsauksmēm! Gaidām tās arī šoreiz.

Reklāma

(1.turpinājums)

- Es nepadošos, es cīnīšos! – klusībā pie sevis čukstēja jauneklis, gulēdams uz muguras savā slimnīcas gultā. Pagriežoties uz labajiem sāniem, gulta nedaudz iečīkstējās. Nakts klusumā čīkstēšana izklausījās skaļāka nekā ierasts. Jauneklis pasmaidīja. "Njā, gultas gan te varētu būt labākas," – viņš nodomāja.

Ozola pārdomas iztraucēja skaļa un spēcīga klepošana. Nakts klusumu tā pārtrauca kā pērkona dārdieni klusu vasaras pievakari. Klepotājs bija vecs vīrs, kurš gulēja nākamajā gultā pa labi no jaunekļa. Ozols pagriezās uz otrajiem sāniem, gulta atkal iečīkstējās, klepotājs ar’ vēl nebija rimies. Kāds cits vīrs, pa kreisi no jaunekļa, kaut ko miegā nomurmināja, bet saklausīt, ko tieši – nevarēja. Pēc mirkļa gan atkal iestājās pilnīgs klusums. Dziļš un nomierinošs klusums. Jauneklis aizvēra acis. Likās jau, ka miegs tūlīt varētu ņemt virsroku, kad no palātas tālākā stūra atskanēja krākšana. Un ne jau parasta krākšana! Visbriesmīgākā krākšana, kuru savā dzīves laikā bija dzirdējis Ozols. Vismaz tā domāja pats jauneklis, atverot acis. Nācis pie atzinuma, ka šonakt no gulēšanas, visticamāk, nekas nesanāks, viņš piecēlās gultā sēdus. Jauneklis pārlaida skatienu pāri palātai. Bez viņa tajā atradās vēl pieci cilvēki. Visi stipri vecāki par viņu – jaunākajam no tiem bija piecdesmit četri, vecākajam – septiņdesmit astoņi gadi. Jauneklis nopūtās. Tad viņš, gultai atkal iečīkstoties, piecēlās kājās. Ātri, bet bez trokšņa, viņš apģērbās. Iešļūcis čībās, viņš klusi devās uz izejas pusi. Uzmanīgi atvēris palātas durvis, jauneklis izgāja pa tām. Gaiteni apgaismoja tikai dažas dežūrspuldzītes, bet ar tām pietika, lai labi saskatītu plašo gaiteni. Tieši pretī palātai, no kuras iznāca jauneklis, pie gaiteņa sienas atradās spogulis. Ozols piegāja pie tā, pieliecās tuvāk un cieši ielūkojās tajā. Viņš vērīgi ieskatījās savās dzidri pelēkajās acīs, kurās varēja manīt noguruma un slimības atstātās pēdas, lai gan pats jauneklis tiecās domāt, ka vairāk par visu tajās atspoguļojas liela apņēmība un entuziasms. "Acis taču esot dvēseles spogulis," – pie sevis domāja jaunietis. "Tātad, tajās redzams, kā es jūtos."

Tad viņš izslējās visā augumā un nopētīja sevi spogulī no galvas līdz kājām. Mati no galvas bija nogājuši jau pirms pāris nedēļām. Tas ķīmijterapiju, kuru dēļ viņš arī pašreiz atradās slimnīcā, rezultātā. Ar roku Ozols viegli noglāstīja savu gludi pliko galvu. Nemaz neizskatījās tik traki, kā sākumā viņš bija domājis. Mugurā viņam bija ērts, bēšas krāsas džemperis, kājās – tumši zilas sporta bikses. Viņš pagriezās mazliet sāņus. Jauneklim šķita, ka pa šo laiku , kamēr viņš ir dzīvojis pa slimnīcu, arī nedaudz tievāks viņš ir kļuvis. "O, kāds kilogramiņš nomests – tas labi!" – apmierināts pie sevis atkal nodomāja jauneklis. Tad viņš paskatījās uz leju, uz saviem apaviem. Jaunekļa seja savilkās vieglā smaidā. Baltās čībiņas ar zilajiem punktiņiem nudien izskatījās kuriozi. "Tās nu gan būtu jānomaina," – nosecināja Ozols.

Tad viņš vēlreiz uzmeta ātru skatienu sev spogulī, pamāja ar galvu, pacēla gaisā izstieptus īkšķus un nočukstēja:

- Viss būs kārtībā!

Pagājis nostāk no spoguļa, viņš atradās jau pie loga, pa labi no spoguļa. Jauneklis palūkojās caur to. No Latvijas Onkoloģijas centra augšējiem stāviem pavērās plašs skats uz naksnīgo Rīgas daļu – Mežciemu. Bija tumšs, kaut ko labi saskatīt traucēja arī stiklā atspīdošās gaiteņa dežūrspuldzītes. Taču jauneklis spēja saskatīt tālumā esošos mežus, arī Gaiļezera kontūras nakts tumsā bija saskatāmas. Pa ielu aizbrauca kāds taksometrs, ar saviem starmešiem uz īsu brīdi tas izgaismoja tuvāko apkārtni. Ozolam radās vēlme attaisīt logu. To arī viņš klusi izdarīja. Tūdaļ viņu apņēma spirgts ziemas vējiņš. Jauneklis mazliet nodrebinājās, bet logu vērt ciet tomēr nesteidza. Spītējot aukstumam, viņš pavērsa skatu augšup, naksnīgajās debesīs. Tonakt debesjumu rotāja tiešām daudz zvaigžņu. Jauneklis izbaudīja šo skaistumu, taču pēc mirkļa viņu iztraucēja troksnis aiz muguras. Viņš atskatījās un ieraudzīja netālu no sevis stāvam kādu pavecāku vīru, kurš bija iznācis no kaimiņpalātas. Vecā vīra sejā atspoguļojās pārsteigums, uztraukums, pat izbīlis. Vīrs nedroši ieminējās:

- Tu taču nedomā lēkt tagad laukā?

Jauneklis mazliet pasmaidīja un atbildēja:

- Nē, nē, ko jūs, - aizvēris logu, viņš atkal pievērsās vīram: - Nevarēju šonakt aizmigt, tāpēc nolēmu iznākt gaitenī. Logu atvēru, lai mazliet izbaudītu šo ziemas naksniņu.

- Fūū, - atviegloti nopūtās vecais vīrs. Varēja manīt, ka viņam, kā saka, akmens no sirds uzreiz novēlās. – Tas labi! Citādāk jau es sabijos ne pa jokam. Pirms dažiem gadiem te jau viens izlēca un nositās ... njā ..., - vecais uz brīdi apklusa, savās domās iegrimis. – Bet, klau, - viņš pēc mirkļa sparīgi iesāka, pieiedams tuvāk jauneklim, - varbūt varam pasēdēt un aprunāties? Mani arī bezmiegs šonakt moka.

- Jā, protams! Kāpēc gan ne? Labprāt, - atbildēja jauneklis.

- Nu, tad ejam piesēst, lūk, tajos krēslos, - vecais norādīja uz dažiem atpūtas krēsliem netālu no viņiem.

- Labi! – piekrita Ozols.

Abi vīrieši virzījās uz krēslu pusi, kad, pēkšņi, no medmāsu kabineta, kas atradās starp viņiem un minētajiem krēsliem, ātrā gaitā iznāca dežūrējošā māsiņa. Viņas gaišie mati bija nedaudz izspūruši, ar labo roku sieviete mazliet piekārtoja savu halāta malu. Viņa bija manāmi izbrīnīta, redzam pretim nākošos vīriešus. Vecākais no abiem, pirms vēl medmāsa paspēja ko teikt, ierunājās:

- Viss ir kārtībā! Mums tikai šonakt nenāk miegs.

- Nolēmām mazliet aprunāties, - piebilda jauneklis.

- Ak tā, - lēni novilka medmāsa, - bet tad tikai runājiet klusu, lai netraucētu pārējos.

- Bet, protams, māsiņ, - sirsnīgi piebilda vecais vīrs.

Sieviete pasmaidīja un iegāja atpakaļ savā kabinetā. Pēc mirkļa gan viņa vēl parādījās uz kabineta durvju sliekšņa un vēl ieminējās:

- Ja ko vajag, tad es būšu te.

- Labi, labi, - atbildēja jauneklis.

Viņi piegāja pie krēsliem un ērti apsēdās tajos. Īso klusuma pauzi pārtrauca Ozols:

- Vai tas tiesa, ko jūs sacījāt, ka pirms dažiem gadiem te kāds izlecis pa logu?

Vīrs pamāja ar galvu.

- Jā, taisnība gan. – Viņš paskatījās uz logu pusi un turpināja: - Tas cilvēks bija aptuveni tavos gados.

- Jūs viņu pazināt?

Vīrietis atkal paskatījās uz jaunieti.

- Cik nu tur pazinu. Nepilnu nedēļu vienā palātā nodzīvojām, tas arī viss. Protams, mazliet paspēju ar viņu parunāt, tas gan.

- Par ko tad jūs runājāt? – painteresējās Ozols.

- Ehh, - vīrs atmeta ar roku un turpināja: - Tā bija viena no depresīvākajām un bezcerīgākajām sarunām manā mūžā!

- Kā tā?

- Tas jaunais cilvēks mala tikai vienu – viņš mirs, nekam neesot jēgas, viss ir bezjēdzīgs, bezcerīgs ... nu, tādā garā. Viņš pat neklausījās ārsta sacītajā, kurš teica, ka viņam, jauneklim, ir jauns, spēcīgs organisms, kas labi ticis galā gan ar pašu operāciju, gan ķīmijterapiju kursiem. Ārsts jauneklim deva ļoti labas izredzes uz veiksmīgu izveseļošanos, bet nekā. Šis tik runā par to, ka viņa dzīve nu ir beigusies un tādā garā.

- Njā ... – novilka Ozols.

- Es jau centos viņu kaut cik uzmundrināt, dot kādu pozitīvu lādiņu, iedvest cerību nākotnei, bet, ehh, viss velti. – Vīrs ieturēja mazu pauzīti, tad turpināja: - Un tad, vienā skaistā vasaras rītā, kad mēs visi, palātas slimnieki, bijām aizgājuši uz ēdnīcu brokastīs, tad ... jaunais cilvēks pats aizgāja no dzīves ... – stāstītājs galvu vien nošūpoja.

Ozols kā sastindzis blenza grīdā.

Vecais ierunājās atkal:

- Un, zini, kas man no šī notikuma ir palicis visspilgtāk atmiņā?

- Nu? – jauneklis, turpinādams blenzt grīdā, jautāja.

- Tas, ka tam jaunajam cilvēkam nebija pilnīgi nekādu mērķu dzīvē! Man likās, ka pat nekādu interešu vai aizraušanās viņam nebija. Nekā, - vīrs noplātīja rokas. – Vismaz es no mūsu sarunas neko tādu nespēju nojaust. Tikai bezcerība no viņa dvakoja. Tad jau nav nekāds lielais brīnums, ka pats skrien nāvē.

To pateicis, vecais vīrs apklusa un atkal palūkojās uz logu pusi. Jauneklis tā arī vēl nekustēdamies skatījās vienā punktā uz grīdas.

Pēkšņi vecais strauji uzsita plaukstas uz saviem ceļiem, un, pagriezies pret jaunekli, sparīgi sacīja:

- Bet beigsim par tādām drūmām lietām runāt! Ha, un vispār mēs vēl neesam iepazinušies! Mani sauc Jēkabs!

Jauneklis beidzot atrāva skatu no grīdas, paskatījās uz blakām sēdošo, stingri un spēcīgi paspieda vīra sveicienam pasniegto roku, un pilns apņēmības atbildēja:

- Mans vārds ir Ēriks! Un es zinu, ko vēlos! Man ir mērķis! Un es to sasniegšu!

- O, šitādu valodu es saprotu! Tieši šādai attieksmei vajadzētu būt katram jaunam cilvēkam! – Jēkabs neslēpa savu prieku par nupat dzirdēto. Viņš draudzīgi uzsita ar roku uz jaunekļa pleca un piebilda: - Malacis! Ja tev ir mērķis, pēc kā tiekties, kā dēļ dzīvot, tad, esmu pārliecināts, ka ar tevi viss būs kārtībā! Mērķis un apņēmība tev palīdzēs arī tikt galā ar veselības problēmām. Es zinu, ko runāju. Tici man, - pasmaidīja vecais. – A, vai drīkstētu uzzināt kaut ko tuvāk par taviem mērķiem, nodomiem?

- Jā, protams, - azartiski atbildēja Ēriks. Viņš piecēlās kājās, enerģiski staigājot šurpu turpu gar krēsliem un Jēkabu, rokas ik pa brīdim emocionāli pavicinot gaisā, jauneklis sāka savu stāstu.

(turpinājums sekos)

Pastāsti citiem:

Viedokļi (10)

  1. vija / 05.05.2010 10:20

    yeee, jau atkarība :)
    šādi pa vienam publicējot nevaru sagaidīt :D

  2. , / 05.05.2010 14:24

    Paldies par 1. turpinājumu, gaidu ar nepacietību turpmākos notikumus

  3. Jānis / 05.05.2010 15:34

    Un uzsēdināja rakstnieks mūs uz sava talanta adatas... :)
    Joprojām vilinoši!

  4. 123 / 05.05.2010 16:53

    Labs lasāmgabals, bet ir tikai viens trūkums - tas ka nevar izlasīt uzreiz vienā paņēmienā, bet jāgaida turpinājumi :) Veiksmi autoram rakstīšanā!

  5. , / 05.05.2010 16:55

    tas jau viltīgi, lai atgrieztos gan jau :)

  6. Pele / 05.05.2010 22:30

    Tas labi, ka nav viss uzreiz, citādi darbi paliktu nedarīti, kamēr nebūtu viss izlasīts. :)

  7. Anonīms / 05.05.2010 22:59

    ir ideja!Sagaidit visus turpinājumus un tad izlasīt visus uzreiz vienā rāvienā!

  8. Zz / 06.05.2010 10:14

    Eu,nu tā nav godīgi, interesantākajā vietā uzrakstīt " Turpinājums sekos!" !!!!

  9. žanis / 06.05.2010 10:49

    kā seriālā beigas :)

  10. Ilze / 07.05.2010 20:13

    Vai nevar palūgt divus turpinājumus vismaz vienā reizē ? Lasās vienā elpas vilcienā!

Pievienot viedokli