Ventspilszinas.lv

Ventspils ziņas mobilajā tālrunī

Rakstnieka stāsts

Gints Miezītis / 28.04.2010

(Foto: Fotostudija L&J)

Sākam turpinājumos publicēt jauna Ventspils autora Ginta Miezīša garstāstu "Rakstnieka stāsts". Darbs sarakstīts raitā, vieglā valodā. Galvenais varonis Ēriks, kādas mazpilsētas iedzīvotājs, piedzīvo dažādus likteņa pagriezienus. Kā ikvienam jaunam cilvēkam, viņam ir savi sapņi un ideāli, uz kuriem tiekties.
Jāpiebilst, ka Gints Miezītis ir autora pseidonīms.
Autors ar interesi gaidīs lasītāju atsauksmes.

Reklāma

RAKSTNIEKA STĀSTS

Vispirms mēs tiecamies pēc slavas,
kad to iegūstam, bēgam no tās.

I nodaļa

(25 gadu vecumā)

Tonakt, kā jau bieži pēdējā laikā, viņš atkal mocījās ar bezmiegu. Lai kā arī viņš centās izvairīties, tomēr atkal un atkal atmiņā atausa tie notikumi un sarunas, kuras risinājās aptuveni pirms pusgada.

- Jaunais cilvēk, cik jums gadu? – vērīgi viņu apskatot, toreiz jautāja ārsts.

- Drīz būs 25, - bez domāšanas atbildēja par jauno cilvēku dēvētais.

- Tikai 25? Njā ... – smagi nopūtās ārsts un vēl vērīgāk, dziļāk ieskatījās jauneklim acīs. Sakniebis lūpas, ārsts lēni pašūpoja galvu.

Šāda ārsta izturēšanās un līdzjūtīgais skatiens ne pa jokam uztrauca jaunekli.

- Kaut kas ir noticis? Kaut kas ne tā? Kaut kas slikts? Jūs, dakter, izturaties tā, it kā man varbūt nemaz tie 25 nepienāks. Sakiet, kas par lietu! – ātri noskaldīja jauneklis.

Ārsts nedaudz pasmaidīja, pareizāk sakot, centās pasmaidīt.

- Tikai nesatraucieties. Nomierinieties! – mierināja ārsts. Viņš paņēma dažas veidlapas un turpināja: - Es izrakstīšu jums nepieciešamos norīkojumus vēl pie dažiem speciālistiem. Jūs tos apmeklēsiet un tad jau redzēsim, kas par lietu.

- Bet nu vismaz kaut ko jūs varat pateikt? – neatlaidās jauneklis.

- Jaunais cilvēk, - ārsts cieši viņu uzlūkoja, - iziesiet visas pārbaudes, tad arī uzzināsiet, kas ar jums kaiš. – Tā, te būs, - pēc īsa brīža ārsts jauneklim pasniedza aizpildītās veidlapas.

Sekoja pārējās pārbaudes – ultrasonogrāfija, kompjūtertomogrāfija, rentgens un pat magnētiskā rezonanse. Un visur ārstu izturēšanās bija līdzīga – smagas nopūtas un galvas šūpošana, uzzinot jaunekļa vecumu, līdzjūtības pilnie skatieni un tikpat kā nekādi paskaidrojumi par jaunekļa veselības stāvokli. Tikai aicinājumi doties uz nākošajām pārbaudēm.

Galu galā kārta bija pienākusi onkologa apmeklējumam. Tad nu gan jaunekli pārņēma ļaunas priekšnojautas. Tad tāpēc neviens no iepriekšējiem ārstiem viņam neko lāgā nebija paskaidrojis? Vai tas viss tika darīts tālab, lai pats onkologs varētu paziņot galīgo spriedumu? "Bet! Nevarētu taču būt nekas ļauns!" - tā sevi gan mierināja, gan uzmundrināja pats jauneklis. "Viņš taču ir vēl tik jauns! Visa dzīve vēl priekšā! Nē, nē, nekas slikts nevarētu būt!" Šo pārliecību stiprināja arī pārējie pacienti, kuri šaurajā un vēsajā poliklīnikas gaitenī gaidīja savu kārtu vizītei pie onkologa. "Viņi, pārējie pacienti, taču visi bija veci, spēka gadi jau sen tiem aiz muguras, daļai jau sirmi mati, pie rokas spieķi. Jā, un gan jau arī zobi mutē dažiem vairs nav," - domāja jauneklis. Nē, nē, viņš tiešām te neiederas. "Viņš, jaunais, kam dzīvē vēl tik daudz ir jāpaspēj izdarīt, te tiešām ir aiz tīrās nejaušības." Tā viņš sevi mierināja, bet tomēr viņš nervozēja, un piedevām – pamatīgi. Jauneklis nespēja vairs nosēdēt. Pielēcis kājās, viņš staigāja turpu šurpu pa šauro gaiteni. Viņš manīja, ka veco pacientu skatieni ir pievērsti viņam. "Droši vien šie domā, ko te tāds jauneklis dara," - viņš pie sevis sprieda. Bet tālāk jauneklis savās domās netika, jo tūdaļ arī atvērās onkologa kabineta durvis. Pa tām iznāca augumā sīciņš, uz spieķa atspiedies vīrelis, kurš lēnā gaitā devās uz gaiteņa krēslu pusi. Pa atvērtajām kabineta durvīm tūlīt varēja labi sadzirdēt saucam:

- Nākošais! Ozols!

Jauneklis sastinga, auksti sviedri pārklāja visu viņa augumu. Viņš ir nākošais! Nedroši viņš iegāja kabinetā, aiz sevis aiztaisīdams durvis. Telpa bija gaiša. Tieši pretī durvīm atradās liels logs, pa kuru telpa pielija ar spožu saules gaismu. Pa labi, telpas stūrī, atradās tumšas krāsas kušete. Gandrīz pie pašas kušetes atradās arī skapītis ar zālēm un citām medicīnas precēm. Blakus skapītim, tieši telpas otrajā stūrī, bija iebūvēta izlietne. Pie telpas kreisās sienas bija novietoti divi lieli, gaišas krāsas koka rakstāmgaldi. Pie viena, ar muguru pret ienācēju, sēdēja ārsta palīdze, kura tik cītīgi kaut ko rakstīja, ka pat nepamanīja, ka kāds ienāca kabinetā. Pie otra rakstāmgalda sēdēja pats ārsts, kurš tūdaļ pamanīja kabinetā ienākušo.

- Ozols, ja? – pārvaicāja ārsts.

- Jā!

- Apsēdieties, - viņš atbildēja, norādot uz krēsla pie sava rakstāmgalda. – Kā jūtaties?

- Kā es varu justies? Uztraucos, protams!

- Tā, tā. Tūlīt apskatīsimies, kas mums te ir, - to sakot, ārsts paņēma jaunekļa medicīniskos dokumentus un sāka tos pētīt.

Pa to laiku jaunietis pamanīja pie ārsta halāta kabatas piespraustu zīmīti ar uzrakstu "Orlovs". "Tas laikam būs viņa uzvārds," - jautri nodomāja Ozols. Un pats pie sevis pabrīnījās, kā gan viņš tagad, šai brīdī, vēl spēj par kaut ko uzjautrināties.

Taču ārsta Orlova sejas izteiksme kļuva arvien nopietnāka un drūmāka. Drīz to pamanīja arī pats pacients. Un atkal viņš sāka uztraukties. Tad ārsts nolika nupat cītīgi pētītos papīrus nost, paskatījās uz jaunekli un viegli pamāja ar galvu. Ozols gribēja ko vaicāt, taču balss kaut kur aizķērās, vārdi nenāca pār lūpām.

- Ir jāgriež! – spēcīgā balsī paziņoja ārsts.

Jauneklis bija tik apjucis, ka vairs nezināja, ko teikt, ko prasīt. Viņš pat nezināja, kur skatīties, jo acīs sariesās asaras. Pēc īsa brītiņa viņš tik’ spēja izdvest:

- Vai man ir vēzis?

- To nu mēs vēl nemākam pateikt. Vispirms jāuztaisa operācija. Kad pārbaudīsim izoperēto audzēju, tad arī varēsim to noskaidrot. Bet nesatraucieties, tikpat labi tas var būt labdabīgs audzējs.

Ozols tik’ māja ar galvu. Taču atguvies no nupat dzirdētās ziņas viņš vēl nebija. Ārsts jauneklim uzdeva jautājumu, bet viņš to nedzirdēja. Tikai uz atkārtota ārsta jautājumu, jauneklis reaģēja ar "ko?"

- Vai tu piekrīti operācijai? – atkārtoja Orlovs

- Nu, ja vajag, tad vajag, - pēc īsa pārdomu brīža, vilcinādamies atbildēja puisis.

- Labi, tad par pārējo tev izstāstīs mana palīdze, - ārsts norādīja uz blakus sēdošo sievieti.

- Aha, - lēni novilka jauneklis.

Tā nu viņš atkal grozījās no sāna uz sānu savā neērtajā slimnīcas gultā, cīnoties ar atmiņām par pēdējā pusgadā notikušajiem notikumiem un pārdzīvojumiem. It kā jau tas viss vairs nelikās tik dramatiski, bet ... tomēr ... Tas viss bija tik spilgti saglabājies jaunekļa atmiņā, ka, šķita, tas notika tikai vakar, aizvakar. Lai arī pagājis jau bija mazliet vairāk par pusgadu. "Njā, pusgads", - pie sevis nodomāja jauneklis.

Šā laika periodā viņš bija veiksmīgi pārcietis operāciju, kuras rezultātā viņam gan tik tiešām tika konstatēta diagnoze – vēzis. Cerības, ka tas tomēr varētu būt tikai labdabīgs audzējs, nepiepildījās. Viņam bija vēzis! Ārsta galīgo slēdzienu par savu diagnozi jauneklis, sev par zināmu pārsteigumu, uztvēra visnotaļ mierīgi. Pats viņš šādu mieru skaidroja ar to, ka visu to pārbaužu laiku viņš jau klusībā, varbūt tikai zemapziņā, bija pieļāvis tādu iznākumu. Šādu likteņa pavērsienu, lai arī kā pats centās par to nedomāt, viņš jau savā prātā bija apsvēris un apdomājis. Un tieši tāpēc, dzirdot ārsta liktenīgo slēdzienu, tas neizraisīja nedz lielu šoku, nedz negaidītu pārsteigumu. Vienkārši – bija, diemžēl, piepildījušās jaunekļa nelāgās priekšnojautas. Vai tas viņu sagrāva?!? Iedzina depresijā, izmisumā? Nē!!! Drīzāk jau otrādi! Jau ejot prom no sava ārsta, onkologa Orlova, kurš bija paziņojis par vēzi, jauneklis juta sevī ieplūstam spēku, enerģiju, apņemšanos. Jā, protams, organisms pēc operācijas vēl bija vājš un saguris, bet toties jaunekļa gars – dzīvāks par dzīvu! Jaunekļa dzīslās mutuļoja asinis! Karstas asinis! Jauna cilvēka asinis! Pārliecība par sevi auga jo lielāka ar katru sperto soli uz priekšu! Un soļoja uz priekšu viņš pilns apņēmības. "Viss būs kārtībā, viss būs lieliski!" – tā sevi uzmundrināja jauneklis. "Man vēl visa dzīve priekšā! Tik daudz kas vēl jāpaveic un jāsasniedz! Slimība manus plānus, manus nodomus nespēs izjaukt! Es nepadošos, es cīnīšos!" – ar tādām domām sevi stiprināja jauneklis, kurš pirms īsa brīža bija dzirdējis savu diagnozi – vēzis.

Pastāsti citiem:

Viedokļi (13)

  1. , / 28.04.2010 11:43

    ļoti intersants lasāmgabals, gaidīšu turpinājumu!

  2. Jānis / 28.04.2010 13:16

    Nudien, lasīju ar aizrautību. Arī valoda autoram tīra un sulīga. Patika!

  3. Diāna / 28.04.2010 13:19

    sākums intriģējošs...

  4. Gita / 28.04.2010 13:25

    Patiešām! ;)

  5. Dace / 28.04.2010 13:52

    interesants.intriga ir,gaidu turpinājumu:)

  6. Kristīna / 28.04.2010 16:10

    Uzslava stāsta autoram! Ar nepacietību gaidīšu turpinājumu, Miezīša k-gs. :D

  7. Pēteris / 28.04.2010 16:22

    Daudzsološs sākums. Gaidu iespēju lasīt turpinājumu.

  8. vita / 28.04.2010 23:16

    tiešām prieks par šādu stāstu, lai autoram izdodas tā turpināt! cepums no manīm ;)

  9. lili / 30.04.2010 18:25

    taa turpinaat!:)

  10. Oļegs / 30.04.2010 20:15

    Iz dzīves, tā sakot...
    Bet turpinājumam jāseko!

  11. Guntars / 01.05.2010 22:23

    Ceru, ka intriģējošajam sākumam sekos ne mazāk saistošs un interesants turpinājums !

  12. Ēriks / 05.05.2010 14:11

    Sākums daudzsološs, jo ir intriga, bet to, vai stāsts būs izdevies, redzēsim turpinājumos - pagaidām grūti nojaust, kāds ir stāsta mesidžs un kurp autors nodomājis vest lasītāju, kādi būs sižeta līkloči.

  13. ivars / 13.01.2011 21:38

    Stāsts gandrīz precīza dzīves kopija..........ar dažām detaļām,bet kopumā reāls.
    Tas neticīgajiem.Vnk jaunieši par šīm lietām nerunā.

Pievienot viedokli